Manuskripti.

Nesaprotu kā visa mana skriešanas un piespiešanās efforta rezultātā klāt ir 1kg, nevis nonācis. Neskrienu dēļ tā lai zaudētu svaru, bet zemapziņā cerēju uz pozitīvu blakusefektu.
Anyways, gan jau pie vainas saldējums un džins ar toniku, jo pārējā ziņā ēdu ļoti labi.

Vakar noskrēju 19km. Sākums bija lēns un tuntulīgs, bet kad tiku līdz mežam, jutos kā gazele vai vismaz kāds apjucis pundurbriedis. Taka vijās cauri kokiem, gar strautu, lecot pāri saknēm, augšā un lejā. Mežā bija vēss un dzestrs gaiss = apstākļi ideāli. Apkārt neviena cilvēka, kas sākumā radīja tādu nedaudz neomulīgu sajūtu. Galvā jau sastādīju savu bēru runu vai vismaz tv sižeta tekstu:
- white silly girl last seen running towards the forest listening to loud trashy music
- Lelde will always be dearly remembered as the person that never lost optimism. Yes, she could not cook well, but her other exceptional qualities compensated for that. She threw the best birthday parties. She will be greatly missed.
- iztēlojos visādus rape scenārijus un savu reakciju uzbrukuma gadījumā = pārsvarā ar ieskrējienu ņemt uz pārsteigumu un grūsties uzbrucējam virsū
- šausmu filmas par vilkačiem, kas saplosa vientuļus skrējējus, raganām vai ļaunajiem meža gariem

Bet pārsvarā biju kaut kādā mūzikas/domu/skriešanas burbulī. Pat tad kad 2h tuvojoties uz beigām bija palicis pavisam tumšs ieslēdzu telefonā lukturi un turpināju skriet pavisam sirreālā stāvoklī. Pēc noteikta noskrieto km skaita kad āda ir jau pavisam sāļa un viss ķermeņī esošais ūdens ir iztvaikojis galvā iestājas tāda nirvānas sajūta, ka slikts gastāvoklis nav iespējams, bailes pazūd un tu automātā liec vienu kāju priekšā otrai testējot savas ķermeņa un psiholoģiskās robežas.

Grūti saņemties iesākt, bet katru reizi skrienot nodomāju, ka labi, ka saņēmos.