Sapratu, ka ļoti sen neesmu rakstījusi neko, neskatoties uz to, ka vajadzētu piefiksēt savas sajūtas šajā posmā. Lotte piedzima 30.Maijā 22.10 pēc aptuveni 2h ilgām dzemdībām. Viss notika ātri, salīdzinoši viegli, ar Adriāna līdzdalību un palīdzību Jūrmalas slimnīcā. Pirmos divus mēnešus pavadījām pie maniwm vecākiem, tad pāris nedēļas Vācijā pie Adriāna ģimenes. Augustā bijām Briselē jaunajā dzīvoklī ar dārzu un nedaudz apvainoto Leo, kurš vairs nav manas uzmanības centrā. Septembrī ar Lotti un manu mammu bijām meiteņu atpūtā Francijas dienvidos. Oktobrī un Novembrī ar Adriānu trijatā iekapsulējāmies atkal Briselē un pavadījām superīgas, mīļas, saulainas ģimenes dienas. Decembrī caur Vāciju atkal atlidojām uz Latviju ciemos pie manas ģimenes. Lottei jau 6.5 mēneši, viņa mēģina rāpot, smejas, lēkā pa klēpi, veļas, kož ar saviem 2 zobiem, mēģina darīt ko līdzīgu hiperaktivai bučai uz vaiga, smaržo vislabāk uz pasaules pat tad kad kakā smirdīgas kakas. Visi ieraugot Lottīti izkūst kā saldējums karstā vasaras dienā, bet es vispār nevaru aprakstīt to cik ļoti es viņu mīlu. Es negribu nekur pat mazāko domu ielaist galvā, ka kaut kas kādreiz ar viņu varētu ne tā notikt. Tā laikam ir tā sajūta, kad tev aiziet pilnībā ciet, tā mega mīlestība pret savu bērnu. Klišejiski sakot, ka laiks ir nemanāmi kaut kur izgaisis es nevaru pat iztēloties, ka man tūlīt būs viņa jādod kaut kādā bērnudārzā, pie kaut kādiem svešiem cilvēkiem kuri ne rūpēsies par viņu pat uz pusi tik daudz cik es varu. Mjaa, es vienkārši gribētu visur būt kopā, turpināt mūsu piedzīvojumus, vērot kā viņa attīstās manā acu priekšā no dienas uz dienu. Es viņu mīlu tā, ka man šķiet, ka viņa ir daļa no manis, nabassaite nav pārgriezta un es jūtu viņu joprojām sevī iekšā. Jeb kā Adriāns tikai spēj teikt muļķīgi smaidīdams arī izkusis kā saldējums skatoties uz Lottīti - this baby, this baby, this baby.