Šīs gada beigas ir daudz sakarīgākas kā iepriekšējā gada. Apjaušu, ka mainījušies apstākļi, jeb esmu ar tiem apradusi, mainījusies esmu arī nedaudz es. 2021 gada noslēgums -> atgriežoties no bērnu kopšanas atvaļinājuma tiku iemesta trakākajā gada brīdī, jaunā darbā, neizprotot šīs vietas spēles noteikumus.
Pa virsu Lottes bērnu dārza gaitas iesākās ar viņas non-stop slimošanu, mani panikā par klepu, par temperatūru, par antibiotikām, par acu ieksaisumu. Iztērēju pārāk daudz nervu šūnas stresojot, teicu Adriānam, ka iešu prom, tas ir pārāk daudz viss kopā, un primārais ir mūsu bērna veselība.
Joprojām tā domāju (par to veselību), bet saprotu arī, ka ļoti daudz kas bija manā galvā. Ne darba apjoms, bet uztvere par šo apjomu, izvēle pašai strādāt ar pieķerto acu vīrusu tā vietā, lai pateiktu nē, nemitīgā vainas izjūta, viss mudžeklis. Šogad arī krītu stresa lamatās, bet mēģinu nekrist, tas, kas bija jauns un nezināms tagad aizņem 5x mazāk laika. Redzu kā izsatās pārējais gads un secinu, ka ja tikai divi pēdējie mēneši ir trakomāja, bet pārējā laikā varu saņemt lielu algu un pati kontrolēt sava darba apjomu, stundas utt, tad ir ļoti labi.
+Lotte šogad vienkārši nav tik ļoti slima pfu pfu pfu.
Mentālais fitness vai kā to gudri sauc -> cik ātri tu tiec pāri stresa situācijām, abstrahējot sevi&pārliecinot, ka sūdi nav tik dziļi kā liekas.
Es to visu tikai lēnām sāku saprast, parasti sev prasu - vai šis mani uztrauks pēc nedēļas, mēneša, gada? Un visbiežāk atbilde ir nē, neutrauks. Vēl man patīk sev prasīt - vai tie kolēģi par kuriem&kuru labvēlību es iespringstu un tie firmas īpašnieki, kuriem palīdzu pelnīt lielu naudu stāvēs pie manas stresa sagrautās veselības slimības gultas un turēs manu roku? Atbilde atkal ir - nē. Adriāna kolēģe tikko aizgāja no darba, kurā bija nostrādājusi 15 gadus, pateicībā viņa saņēma vīna pudeli un šokolādes konfektes. Paldies, bet ja man ir 1h lieka, es to nepavadīšu darbā, bet ar Lotti, Adriānu, ģimeni, draugiem vai arī tikai un vienīgi pati sev.
Pa virsu Lottes bērnu dārza gaitas iesākās ar viņas non-stop slimošanu, mani panikā par klepu, par temperatūru, par antibiotikām, par acu ieksaisumu. Iztērēju pārāk daudz nervu šūnas stresojot, teicu Adriānam, ka iešu prom, tas ir pārāk daudz viss kopā, un primārais ir mūsu bērna veselība.
Joprojām tā domāju (par to veselību), bet saprotu arī, ka ļoti daudz kas bija manā galvā. Ne darba apjoms, bet uztvere par šo apjomu, izvēle pašai strādāt ar pieķerto acu vīrusu tā vietā, lai pateiktu nē, nemitīgā vainas izjūta, viss mudžeklis. Šogad arī krītu stresa lamatās, bet mēģinu nekrist, tas, kas bija jauns un nezināms tagad aizņem 5x mazāk laika. Redzu kā izsatās pārējais gads un secinu, ka ja tikai divi pēdējie mēneši ir trakomāja, bet pārējā laikā varu saņemt lielu algu un pati kontrolēt sava darba apjomu, stundas utt, tad ir ļoti labi.
+Lotte šogad vienkārši nav tik ļoti slima pfu pfu pfu.
Mentālais fitness vai kā to gudri sauc -> cik ātri tu tiec pāri stresa situācijām, abstrahējot sevi&pārliecinot, ka sūdi nav tik dziļi kā liekas.
Es to visu tikai lēnām sāku saprast, parasti sev prasu - vai šis mani uztrauks pēc nedēļas, mēneša, gada? Un visbiežāk atbilde ir nē, neutrauks. Vēl man patīk sev prasīt - vai tie kolēģi par kuriem&kuru labvēlību es iespringstu un tie firmas īpašnieki, kuriem palīdzu pelnīt lielu naudu stāvēs pie manas stresa sagrautās veselības slimības gultas un turēs manu roku? Atbilde atkal ir - nē. Adriāna kolēģe tikko aizgāja no darba, kurā bija nostrādājusi 15 gadus, pateicībā viņa saņēma vīna pudeli un šokolādes konfektes. Paldies, bet ja man ir 1h lieka, es to nepavadīšu darbā, bet ar Lotti, Adriānu, ģimeni, draugiem vai arī tikai un vienīgi pati sev.