Manuskripti.

I was there when you fell from the clouds
And landed in the desert
There was a thunder inside of my heart
There was a wonderful pleasure

And like a stallion racing the rain
You rode on the back of my bike
I knew from the song that you sang
You were my lover for life

So take me to the paradise
It's in your eyes
Green like american money
You taste just right
Sweet like Tennessee honey

And we can run away
Swimming in the sunlight everyday
Paradise, it's in your eyes
Green like american money

So we took to the Calico road
Running from the weather
There was a highway inside of her eyes
There was a buried treasure

And we got caught in the storm
You started flying a kite
At the end was the key to my heart
You were my lover for life

We carved our love in the mountainside
We soaked our hearts in the rain
And I, waited my whole life, for you.

/BØRNS

Alle ziehen aufs Land in die große Stadt nie wieder
Silbernes Besteck, Goldener Retriever
Alle mähen Rasen, putzen ihre Fenster
Jeder ist jetzt Zahnarzt, keiner ist mehr Gangster
Keiner fälscht mehr Stempel, alle gehen schwimmen
Jeder steht jetzt auf der Liste, niemand geht mehr hin
Keiner will mehr ballern, treffen um zu reden
Keiner macht mehr Malle, alle fahren nach Schweden
Jeder liebt die Bayern, vor'm Essen beten
Leben die kleinen Träume, verbrennen die großen Pläne

Alle haben 'nen Job, ich hab Langeweile!
Keiner hat mehr Bock auf Kiffen, Saufen, Feiern
So ist das hier im Block, Tag ein Tag aus
Halt mir zwei Finger an den Kopf und mach
Peng! Peng! Peng! Peng!

Tik sentimentāls un uz mīlu un skaistām lietām fokusēts cilvēks ir kā izrauts no mūsdienu modernā plastmasas konteksta. Caur caurēm esmu kaprīza un stūrgalvīga ideāliste savā pasaku pasaulē. Tur eksistē rūķi un fejas, aizauguši rožu dārzi reiz varenās muižās un slepenas mīlas vēstules. Monogrammas, izejamās kleitas no zīda un mežģīnēm, rimts dzīves ritms.

Man ir kaut kāds Vudija Alena Pusnakts Parīzē sindroms, jo atsakos dzīvot šajā laikā, bet kā izslāpusi tveru visu par un ap aizgājušo. Pēdējais dinozaurs.

Tēma par 19tā gadsimta atklājejiem/pētniekiem, cilvēkiem, kuri ir priekšā savam laikam ir viena no mīļakajām dzimšanas dienas tēmām kas man ienākusi prātā. Vistuvakā manis pašas fantāziju tēlam par to kāda varētu izskatīties ideālā, romantizētā dzīve. Tajā es ģērbtos tikai elegantās, viegli apbružātās, stāstiem pilnas drēbēs. Lidotu savā divplāksnī, atklātu jaunas teritorijas, ciltis, augus un dzīvniekus un veiktu skaistus kaligrāfiskus pierakstus ar herbāriju un ilustrācijām starp lappusēm.

I had a thought, dear
However scary
About that night
The bugs and the dirt
Why were you digging?
What did you bury
Before those hands pulled me
From the earth?

I will not ask you where you came from
I will not ask you, neither should you
Honey just put your sweet lips on my lips
We should just kiss like real people do

I knew that look dear
Eyes always seeking
Was there in someone
That dug long ago
So I will not ask you
Why you were creeping
In some sad way I already know

I will not ask you where you came from
I will not ask you and neither would you
Honey just put your sweet lips on my lips
We should just kiss like real people do
.

“I went to the woods because I wished to live deliberately, to front only the essential facts of life, and see if I could not learn what it had to teach, and not, when I came to die, discover that I had not lived. I did not wish to live what was not life, living is so dear; nor did I wish to practise resignation, unless it was quite necessary. I wanted to live deep and suck out all the marrow of life, to live so sturdily and Spartan-like as to put to rout all that was not life, to cut a broad swath and shave close, to drive life into a corner, and reduce it to its lowest terms...”
― Henry David Thoreau

And on that cheek, and o'er that brow,
So soft, so calm, yet eloquent,
The smiles that win, the tints that glow,
But tell of days in goodness spent,
A mind at peace with all below,
A heart whose love is innocent.

Dzīve paiet kaut kādā murskulī, notikumi seko viens otram un nav īsti laika ne atvilkt elpu, ne filozofiski padomāt par dzīvi, nākotni vai manu sūtību uz šīs pasaules, bet es nesen kaut kur lasīju, ka thinking about life is overrated. :D Darbā ir temps un darāmais vairāk kā varu padarīt. Lielāka atbildība, mini cilvēku komanda aiz manis. Saprotu, ka ar grūtībām spēju deleģēt, bet vajag! Ja deleģēju, tad pēc tam gribu pārbaudīt kaut vai diagonāli, bet dokumentu apjoms ir tik liels, ka nav laika visu pārbaudīt! Sāku laikam nedaudz krist uz nerviem pārējiem kolēģiem, jo gribu, lai manas lietas tiek izdarītas vispirms un ar visu šo lobēšanu un sēdēšanu darbā līdz 20:00 (rekords ir 22:00, kad jāzvana sargam, lai tiktu ārā un visā ēkā tiek izslēgta elektrība) tāpat nevaru iekļauties pašnoteiktajos termiņos.

Katras brīvdienas kaut ko daram/kaut kur braucam. Gribam iemācīties gatavot dazādākus ēdienus, gribam veselīgāku dzīvesveidu, gribam apskatīt visu, piedalīties visur, dzirdēt visu, pavadīt laiku ar ģimeni, atrast laiku draugiem, nomainīt dzīvokli,samaksāt nodokļus par pagājušo gadu, pārdomāt garderobi un iepirkties gudrāk, jaunu dīvānu, skapīti glāzēm, risinājumu apaviem, algas paaugstinājumu, Adriānu Briselē, kārtot EPSO eksāmenu, kaķi.

Gribās gribās gribās un viss notiek, bet tik nenormāli ātri!

To var dēvēt par going back to roots vai kā tamlīdzīgi, bet daudz komfortablāk jūtos vidē, kur dominē brūns/balts/zaļš ir daudz augi, gaišas krāsas, lieli logi, svaigs gaiss. Koka mēbeles, pūkaini mīksti pledi un daudz ģimenes un draugu fotogrāfijas.

Atcerējos epizodi Dharma&Greg, kur viņa nevarēja meditēt istabā pilnā ar plastmasas, spīdīgām, futūriskām mēbelēm un lietām. Kaut kā tā, kaut gan ar meditāciju apzināti nenodarbojos.

Keep calm and carry on. Man ir labi priekšnosacījumi&pamati dzīvei IR tikai viens liels uzdevums priekšā - maģistra darbs. Brīnos par to cik lielu vietu tas uz doto brīdi aizņem, cik lielu nozīmi es tam piešķiru. It kā nekam citam ko esmu darījusi nebūs jēgas, ja nepabeigšu darbu. Panika sprūst kaklā kā kamols. Grūti grūti tikt ar sevi galā.

Pēc šīs pirmdienas lietas ir kaut kā nebūt sakārtojušās. Biju tik ļoti satraukusies iepriekšējās nedēļas, bet tam nebija absolūti nekāda pamata.
Ir joprojām daudz darba, bet es redzu gaismu tuneļa galā.

Tikko skatījos bildes no paziņas kura izleca ar izpletni instruktora pavadībā un lai gan šī ir lieta, ko visu mūžu esmu sev teikusi, ka nekad nedarītu, man ļoti ļoti gribās izlekt ar izpletni. Nezinu kāpēc, ieiešana pieaugušo dzīvē brīžiem liekas kā lēciens.

Otrdien tikšos ar Prof.Ķelnē, kurš man palūdza pierakstīties pie viņa uz īsu sarunu. Nezinu kāds būs saturs vai piedāvājums. Turpinu strādāt ar pasniedzēju no Māstrihtas, viņa priecājās, ka esmu back in the game - nedaudz nomierinājusies par maģistru. Viņa grib, lai es menedžēju konferenci decembrī vai janvārī. 20.000eiro budžets, 70 dalībnieki no akadēmijas un policy makers. Godīgi sakot man ir azarts ko tādu novadīt no A līdz Z.

Septembrī izskatās, ka brauksim uz Azerbaidžānu ar projektu. Līdzīgi kā ar Ukrainu un Baltkrieviju.

Šobrīd diezgan bezatbildīgi cīnos ar savu lielāko dzīves problēmu - maģistra darbu. Esmu Berlīnē pie Adriāna. Viņš visu dienu strādā un noliedz to, ka ir sanervozējies, bet nu viņam tas nav man jāsaka, es pati to redzu. Pirmo reiz redzu viņu dzeram jebkādas zāles - vannasistabā ievēroju pudelīti ar pret vēdersāpju/nervu nomierinošiem pilieniem. Vakar visu dienu staigāju apkārt pa Berlīni, nopirku grafikas glezniņu pa 20eiro, esmu nonākusi līdz šim posmam. Fantazēju par to, kā varētu apmeklēt deju un aktier nodarbības, kā varētu pati zīmēt grafikas, kā varētu nobriedušākā vecumā pēc karjeras politikā sākt darīt ko pavisam citādāku ar mākslu saistītu, studēt mākslas vēsturi. Nostaigāju 15km, kājas bija lupatās. Pēdējā laikā esmu īpaši apmierināta ar savu ārējo izskatu, nogriezu matus nedaudz pāri pleciem taisnā līnijā, kas priekš manis ir īsi. Man ir parādījies fetišs uz lūpukrāsām un laikam beidzot esmu arī iemācījusies tās lietot. Kopš strādāju Jamesonā tikai nedēļas nogalēs īstenībā sāku ar nepacietību gaidīt darba dienu.

Maģistra darbs iet uz priekšu lēnām un brīžiem sāpīgi. Šobrīd sēžu kafejnīcā Morena ar datoru un gatavojos sākt ko darīt lietas labā. Apkārt ir Portugāles stila flīzītes, kafejnīca ir forša un ērta, uz galda stāv tulpes.

Par Adriānu - cenšos būt saprotoša un nesasteigt nekādas lietas, vairāk fokusēties uz savu dzīvi pagaidām. Negribas pazaudēt rozā briļļu sajūtu, kad esam kopā fiziski viņa ir - varam kopā smieties un apķerties un runāt muļķības. Kad esam prom viens no otra sākas stulbas domas, jautājumi, negribās nevajadzīgi pagarināt attāluma attiecības, bet negribas arī likt pārāk lielas cerības uz kopdzīvi Briselē. Pieteicos Eiropas Komisijas traineeshipam un tiku no 20,000 uz 2,800 shortlistē, tagad jāiesūta dokumenti, bet no šiem tiks atlasīti vēl tikai 650 un tad tie uz izķeršanu mēģinās dabūt sev pozīciju.

Laikam, ka man būtu nopietnāk jādomā par karjeru un nākotni, bet man godīgi sakot gribās tikai ceļot un darīt random lietas, nevis sēdēt ofisā.
Kaut kas ar manām ambīcijām pēdējā laikā ir aizgājis šķērsām, vai arī esmu palikusi apmierinātāka ar patreizējo dzīvi, tādēļ nav nekas, kas liktu rauties.

See the west wind move like a lover so
Upon the fields of barley
Feel her body rise when you kiss her mouth
Among the fields of gold

I never made promises lightly
And there have been some that I've broken
But I swear in the days still left
We'll walk in fields of gold

>>><<<

Es ticu, ka būt laimīgam ļoti daudzos gadījumos ir izvēle&ir metodiski sev jāatgādina, ka es pati izvēlos savu attieksmi pret notikumiem un procesiem.

Biju sagatavojusies kam ļaunākam, bet laikam, ka visi sūdi, kas krājās mēnešu laikā un lietu smagums ir rezultējies tajā, ka jūtos brīva un negribu skaļi teikt, bet šķiet, ka arī laimīga.

Lelde Lelde Lelde, saņemies saņemies saņemies &sāc rakstīt research paper'u!

$@#%^&^&^)

I love you without knowing how, or when, or from where. I love you straightforwardly, without complexities or pride;
so I love you because I know no other way than this:
where I does not exist, nor you, so close that your hand on my chest is my hand, so close that your eyes close as I fall asleep.

/Pablo Neruda

Izskatās, ka darbā sāku zaudēt fokusu - pieļauju visādas mazāka vai lielāka mēra kļūdas. Šorīt - pārpratums par auto pasūtīšanu uz lidostu, pa telefonu teicu piecos us tiešo reisu Sanktpēterburgai, bet sieviete otrā galā ar to saprata piecos no rīta un mašīna stundu gaidīja pie mana priekšnieka mājas un viņam zvanījās. Šorīt viņš man teica, lai nezaudēju fokusu.

- Labrīt Lelde, kādas Jums ir attiecības ar puķēm?
- Man, ļoti labas!
- Labi, tad es Jums tūlīt atnesīšu hiacinti!

*Direkcijas vadītājam smarža liekas pārāk spēcīga, tādēļ viņš tikko man atnesa trīs hiacintes puķu podā. Lūdzu, ja kādam vēl traucē puķes nesiet šurp, man nav absolūti nekādu iebildumu!! :)

āaa, bļāviens, ja man būtu kaut nedaudz skaidrāks viss ar to kad/uz kurieni un ar kādiem noteikumiem es braukšu Fulbrightā, es varētu šobrīd nopirkt lidmašīnas biļetes Ziemassvētku brīvdienām New York-Oslo par 250Ls turp-atpakaļ!!!!

Šī ir viena no visdažādākās nozīmēs dīvainākajām dienām pēdējā laikā. Dīvaina tādā sajūtu līmenī - globālu apkārtējo lietu ietekme.

Pēc konkrēta vecuma sasniegšanas jāizvairās mammai zvanot pa telefonu iesākt sarunu sakot: "Man ir tādas aizdomas, ka...", jo minējums no mammas puses vienmēr būs: "Tu esi stāvoklī!!!".

Nē, mamm, man šķiet, ka man ir gripa.

Nezinu, šķiet, ka ar vārdu mīlestība nepietiek, lai raksturotu to, ko es vēlos sasniegt. Tam jābūt tik īpašam, ka tikai īpašs - izdomāts&veltīts vārds spētu pretendēt uz blāvu būtības atspoguļojumu.

Gara gara diena. Tās nobeigums ar multeni un alu.
Lirisku mūziku un liriskām pārdomām at its best.

Tikko saņēmu aizrādījumu no valsts protokola - svārki par īsu un blūzīte pārāk caurspīdīga!