2019 gads un ceļojumu mīlestība
Posted on 2019.01.16 at 11:49
Šis gads iesācies diezgan raibi, varbūt jaunā gada iedvesmas vilnis pie vainas, bet no visām pusēm manā virzienā krīt dažādi sociāli piedāvājumi.
- Tikko atgriezāmies no Kostarikas un paziņu pāris piedāvā Augustā braukt uz safari Tanzānijā. Viņi grib īrēt tūres džipu kurā vieta 6 cilvēkiem. Tieši ar Adriānu brauciena laikā runājām par to, ka lēnām nobriestam apskatīt Āfriku.
- Adriāna drauga vecākiem ir māja Spānijā, kur vins piedāvā doties pavasarī pārīšu braucienā.
- Saņēmu divus atsevišķus uzaicinājumus uz kafiju no latviešu kolēģēm darbā, kuras ir citās nodaļās.
- Komandas biedrene piedāvā iet uz salsas nodarbībām kopā.
- Vēl priekšā zvans ar Giselli par pētījuma asistentes vietu, kas jānoorganizē tuvākajās nedēļās.
- MJ atrastā īres māja Itālijā arī ietilpst visā piedāvājumu un ideju virknē.
Random doma par to kā dažkārt ceļojumos negaidītas, pretējas vietu sajūtas dēļ izlasītām grāmatām vai noskatītām filmām. Tā esot Venēcijā sēdēju parkā un lasīju par Sierra Leone dimantu raktuvēm Āfrikā un bērnu piespiedu darbu. Šoreiz esot Kostarikā lasīju Murakami 'Norwegian Wood' par Japānu, lidojot turp Mamma Mia otro daļu kur darbība Grieķijā, bet atpakaļceļā Colette par Franciju, sieviešu neatkarību un lezbietēm. Sēžot pludmalē skaistā pēcpusdienas saulē Corcovado parkā lasīju Esquire vīriešu žurnāla rakstu par pazīstamu pavāru, kurš uzaudzis Patagonijā, Argentīnas pusē, atvēris vairākus izcilus restorānus pasaulē un tagad dzīvo uz salas nekurienes vidū Patagonijā, kur gatavo ēst izmantojot maksimāli primitīvas un vietējas metodes un sastāvdaļas. Tādēļ vienmēr smaržo pēc dūmiem, bet uz salas ir savedis visu labāko, ko mūsdienu rietumu kulinārija var piedāvāt kā viduslaiku mūku cellēs, tai skaitā milzīgus laba vīna krājumus. Ēst bieži gatavo uz dzīvas uguns. Čīlē fantastiski izbaudījām vienu no lietām, kas rakstā minētas - uz lēnas uguns ļoti ilgi cepts vesels jērs. Atvainojos veģetāriešiem, bet šī bija visgaršīgākā gaļa ko jebkad esmu baudījusi. Varbūt atmiņas par to tik labas arī dēļ abiem brīžiem, kad tas ntoika - pirmais Lupes un Pedro kāzās kā pusnakts uzkoda pēc tam, kad tas visu vakaru bija smaržojis un cepies, mēs bijām iztrakojušies, sasvīduši un izdejojušies + viegli iereibuši no pisco sour. Otra reize turpat Patagonijā uzreiz pēc tam, kad Adriāns mani bildināja Torres del Paine parkā. Braucām pārlaimīgi uz restorānu tuvākajā pilsētā, lai nosvinētu, kur viesmīļi mums uzsauca pudeli šampanieša un pasūtījām šo jēru.
Tāds mans domu plūdums sakās no piedāvājumiem un beidzās ar izvērstu jēra gaļas aprakstu.
C'est la vie!
- Tikko atgriezāmies no Kostarikas un paziņu pāris piedāvā Augustā braukt uz safari Tanzānijā. Viņi grib īrēt tūres džipu kurā vieta 6 cilvēkiem. Tieši ar Adriānu brauciena laikā runājām par to, ka lēnām nobriestam apskatīt Āfriku.
- Adriāna drauga vecākiem ir māja Spānijā, kur vins piedāvā doties pavasarī pārīšu braucienā.
- Saņēmu divus atsevišķus uzaicinājumus uz kafiju no latviešu kolēģēm darbā, kuras ir citās nodaļās.
- Komandas biedrene piedāvā iet uz salsas nodarbībām kopā.
- Vēl priekšā zvans ar Giselli par pētījuma asistentes vietu, kas jānoorganizē tuvākajās nedēļās.
- MJ atrastā īres māja Itālijā arī ietilpst visā piedāvājumu un ideju virknē.
Random doma par to kā dažkārt ceļojumos negaidītas, pretējas vietu sajūtas dēļ izlasītām grāmatām vai noskatītām filmām. Tā esot Venēcijā sēdēju parkā un lasīju par Sierra Leone dimantu raktuvēm Āfrikā un bērnu piespiedu darbu. Šoreiz esot Kostarikā lasīju Murakami 'Norwegian Wood' par Japānu, lidojot turp Mamma Mia otro daļu kur darbība Grieķijā, bet atpakaļceļā Colette par Franciju, sieviešu neatkarību un lezbietēm. Sēžot pludmalē skaistā pēcpusdienas saulē Corcovado parkā lasīju Esquire vīriešu žurnāla rakstu par pazīstamu pavāru, kurš uzaudzis Patagonijā, Argentīnas pusē, atvēris vairākus izcilus restorānus pasaulē un tagad dzīvo uz salas nekurienes vidū Patagonijā, kur gatavo ēst izmantojot maksimāli primitīvas un vietējas metodes un sastāvdaļas. Tādēļ vienmēr smaržo pēc dūmiem, bet uz salas ir savedis visu labāko, ko mūsdienu rietumu kulinārija var piedāvāt kā viduslaiku mūku cellēs, tai skaitā milzīgus laba vīna krājumus. Ēst bieži gatavo uz dzīvas uguns. Čīlē fantastiski izbaudījām vienu no lietām, kas rakstā minētas - uz lēnas uguns ļoti ilgi cepts vesels jērs. Atvainojos veģetāriešiem, bet šī bija visgaršīgākā gaļa ko jebkad esmu baudījusi. Varbūt atmiņas par to tik labas arī dēļ abiem brīžiem, kad tas ntoika - pirmais Lupes un Pedro kāzās kā pusnakts uzkoda pēc tam, kad tas visu vakaru bija smaržojis un cepies, mēs bijām iztrakojušies, sasvīduši un izdejojušies + viegli iereibuši no pisco sour. Otra reize turpat Patagonijā uzreiz pēc tam, kad Adriāns mani bildināja Torres del Paine parkā. Braucām pārlaimīgi uz restorānu tuvākajā pilsētā, lai nosvinētu, kur viesmīļi mums uzsauca pudeli šampanieša un pasūtījām šo jēru.
Tāds mans domu plūdums sakās no piedāvājumiem un beidzās ar izvērstu jēra gaļas aprakstu.
C'est la vie!