Manuskripti.

Dzīve paiet kaut kādā murskulī, notikumi seko viens otram un nav īsti laika ne atvilkt elpu, ne filozofiski padomāt par dzīvi, nākotni vai manu sūtību uz šīs pasaules, bet es nesen kaut kur lasīju, ka thinking about life is overrated. :D Darbā ir temps un darāmais vairāk kā varu padarīt. Lielāka atbildība, mini cilvēku komanda aiz manis. Saprotu, ka ar grūtībām spēju deleģēt, bet vajag! Ja deleģēju, tad pēc tam gribu pārbaudīt kaut vai diagonāli, bet dokumentu apjoms ir tik liels, ka nav laika visu pārbaudīt! Sāku laikam nedaudz krist uz nerviem pārējiem kolēģiem, jo gribu, lai manas lietas tiek izdarītas vispirms un ar visu šo lobēšanu un sēdēšanu darbā līdz 20:00 (rekords ir 22:00, kad jāzvana sargam, lai tiktu ārā un visā ēkā tiek izslēgta elektrība) tāpat nevaru iekļauties pašnoteiktajos termiņos.

Katras brīvdienas kaut ko daram/kaut kur braucam. Gribam iemācīties gatavot dazādākus ēdienus, gribam veselīgāku dzīvesveidu, gribam apskatīt visu, piedalīties visur, dzirdēt visu, pavadīt laiku ar ģimeni, atrast laiku draugiem, nomainīt dzīvokli,samaksāt nodokļus par pagājušo gadu, pārdomāt garderobi un iepirkties gudrāk, jaunu dīvānu, skapīti glāzēm, risinājumu apaviem, algas paaugstinājumu, Adriānu Briselē, kārtot EPSO eksāmenu, kaķi.

Gribās gribās gribās un viss notiek, bet tik nenormāli ātri!