Tā - nopirku hiacintes un oficiāli paziņoju, ka man ziemas periods ir cauri!
Man šķiet, ka visdemotivējošākais faktors uzstādīto mērķu sasniegšanā ir nevis daudzo darāmo darbu saraksts, jo tas savā veidā keeps you going, bet gan tas, ka no tevis nekas vairs nav atkarīgs un vienīgais ko tu vari darīt ir gaidīt un gaidīt un gaidīt un stulbi gaidīt. Un kāda ir jēga izstrādāt paralēlus projektus, ja tas kuru tu patiešām gribi ir tas uz kuru jāgaida. Un tā gaidīšana ir tik riebīga, ka tu sāc domāt vai tu to vispār gribi un jebkad esi gribējis. Kā tā var būt, kad ejot uz mērķi viss ir tik ļoti skaidrs, bet apstājoties viss paliek pilnīgi neskaidrs.
Vēl vienu gadu izlaist - tas ir pilnīgi absolūti izslēgts!!!! Jau šī muļļāšanās ir mocības.
Vēl vienu gadu izlaist - tas ir pilnīgi absolūti izslēgts!!!! Jau šī muļļāšanās ir mocības.
Man vajag parunāties ar kādu spēcīgu personību par to ko un kā labāk darīt ar savu nākotni. Man šobrīd ir absolūti mistisks periods.
Aizsūtīju mammai sms ar tekstu - ko garšīgu lai es šovakar pagatavoju kas nav frikadeļu zupa?!
Aij, lielie Norvēģijas plāni brūk un jūk.
Wunderschōn.
Wunderschōn.
nezinu kā lai uzlabo sev garstāvokli.
GRE otrais mēģinājums ir garām - esmu pārāk nogurusi, lai gulētu vai arī komentētu.
Dzeru vīnu&skatos Gossip girl.
Dzeru vīnu&skatos Gossip girl.
Man laikam prasās kaut kur papildus iesaistīties, kādā projektā, kas attīstītu tādas prasmes, kuru man vēl nav.
Gribās kaut ko radošu - darbs&korporācija ir pārāk vienmuļas/nopietnas lietas laika pavadīšanai.
Gribās kaut ko radošu - darbs&korporācija ir pārāk vienmuļas/nopietnas lietas laika pavadīšanai.
Izskatās, ka šīs brīvdienas tiks veltītas Jelgavai - vecākiem&draugiem. Laiks rit mierīgi. Vakar un aizvakar bija brīvākas dienas darbā - abi priekšnieki komandējumos. Aizvakar māčījos GRE otrajam raundam, vakar ēdu pusdienas franču kafejnīciņā ar Izemu un vēl aizšmaucu uz manikīru.
Dzīve rit rāmi. Lietas sakārtosies, tā man šķiet, pašas no sevis.
Dzīve rit rāmi. Lietas sakārtosies, tā man šķiet, pašas no sevis.
Love as if you were never hurt ir mantra, kas man jāiekaļ sev galvā&jābeidz čakarēties ceļot sev priekšā visādus muļķīgus aizsargmehānismus.
Brr, šī nedēļas nogale ar visiem korporācijas pasākumiem no rīta līdz vakaram (pārmetumiem par nepareizām regālijām, gājieniem 7:30 no rīta etc.)/spiedienu par to, ka man jāpārliek GRE eksāmens pēc mēneša, jo rezultāti nebija pietiekami labi (tas nozīmē, ka mans atvieglojums par to, ka šis process vismaz ir cauri bija stipri pāragrs) un ar tēta noskrāpēto mašīnu, kur viss vēl tikai jārisina ar apdrošinātājiem ----> beidzās ar mani izplūstot asarās, kad vakar vakarā ierados mājās. Izemu mani mīļojam un runājamies. Mani gribot ātrāk šodien būt darbā, lai ieietu atpakaļ daudz/maz normālā ritmā.
fjū.
fjū fjū fjū.
fjū.
fjū fjū fjū.
Laikam, ka īsti neesmu apjēgusi to, ka iespējams jau nākamgad došos prom uz gadu vai pat diviem. Tāpat jau nekad nekam neesmu jutusies pārāk piesaistīta. Šoreiz ir gan tā, ka ar vienu sirds daļu (diezgan lielu) gribu ierušināties viņam azotē un izlikties, ka nekas cits neeksistē. Bet eksistē un paradoksāli, bet tas pats viņš arī ir tas, kas laiku pa laikam atgriež atpakaļ zemes. Nav jau nekā skaistāka kā mīlēt kādu. Nav taču.
Man šķiet, ka Izems jau drīz būs galīgi izbesījies mēģinot mani piespiest mācīties GRE eksāmenam. Vakar es vispār uzvedos kā tāds bēbis. Tā vietā, lai būtu pateicīga par to, ka viņš mani spiež kaut ko darīt es sēžu ar apvainotu ģīmi klausoties tajā kā viņš analizē manas esejas kļūdas. Vēlāk, kad viņš ienāk blakus istabā, lai pajautātu man ko es daru (a.k.a. vai mācos) es palienu ar galvu zem segas un burkšķu, ka no tā tāpat nav nekādas jēgas. Tā nu es šodien par sodu dabūju 3 mājasdarbus! :(
Svens - mans jaunais draugs.
Posted on 2012.10.26 at 16:26
Man uz darba telefonu nepārtraukti zvana kaut kāds garīgi nelīdzsvarots vīrietis. Paceļu aptuveni 1 no 10 reizēm, kad redzu viņa nr. parādamies uz ekrāna. Vakar viņš lamāja visus par fašistiem, šodien teica - es mīlu jūs, mana tauta! Katru zvanu nobeidz ar: "Paldies par uzmanību! Tas esmu es: Svens Krūzbergs". Parasti gan zvana, lai sūdzētos: tad par trimmeri, tad par krāpšanu, tad par Gvadalaharu, tad par to, ka miskastei metāla vāks, tad par to, ka dzīvo viens un vienam visi darbi jāizdara. Ceļu, kad ir noskaņojums paklausīties monologu. Sākumā mēģināju uzdot tādus jautājumus kā: kādā tieši veidā jūs vēlaties, lai mēs šo problēmu risinām? Taču līdz šim neesmu saņēmusi nevienu sakarīgi konstruētu atbildi.
wīi, mans priekšnieks prasa pers.dep.piešķirt man 20% piemaksu novembrī un decembrī. ^^
Jādara gals tiem maniem pus realitātes - pus miega sapņiem. Šorīt no rīta pamostoties pie gultas atradu ūdens glāzi, kurai nakts vidū biju gājusi pakaļ, jo vīrietim manā sapnī bija sirdslēkme. Nezinu vai to iesāku vai tikai gribēju vēl modināt Izemu, lai tak iet un dara kaut ko!
Dzīve.
Posted on 2012.10.15 at 15:20
Que sera sera - uz nenoteiktu laiku (Izema vārdiem cik ilgi man vajag) ievācos dzīvot pie viņa, jo studija jālaiž vaļā un uz ātro sameklēt dzīvokli nevaru/negribu.
The answer
Posted on 2012.10.14 at 01:15
42
Life.
Posted on 2012.09.21 at 15:33
Es dabūju! Es dabūju to savu Fulbright'u!!! :)
Šorīt pamodos studijā un bija auksts. Uzvilku 2 džemperus, nebija laika dzert kafiju vai tēju. Drebinājos. Klausījos ritmisku mūziku, lai izvilktu sevi no aukstuma. Ārā ejot uzvilku biezu jaku. Mētelis ir Jelgavā, jābrauc pakaļ. Gribu siltumu. Ļoti pietrūkst segas vai siltas tējas, kamīna vai karstas vannas. Pietrūkst tā, ka brīžiem gribas visu pamest un doties tur, kur visu laiku ir silts. Beigt kādam kaut ko pierādīt un tikmēr sakostiem zobiem vientulīgi nest rūpju nastu.
Nesaprotu no kā tieši esmu tik ļoti sagurusi. Bija gara diena un tās beigās negribas neko. Aiziet gulēt un tad gulēt cauri visam - laikam/lietām/vietām.
gulēt gulēt gulēt.
gulēt gulēt gulēt.
<3. The things you do for love.
Posted on 2012.09.18 at 23:16
Izema atbilde uz manu dzimšanas dienas ielūgumu.
***
Well, where should we start? How about at the beginning? You see, what happened is that your mom’s menstrual period took place around December 31 1989. She probably ovulated around January 13th 1990. Partly thanks to the extreme cold outside, but also because your parents were young and in love, they decided to get intimate sometime between January 9th and January 17th of that month. The most probable scenario is that they did not use any protection. If they did, it must have malfunctioned, because at least one spermatozoid cell managed to swim all the way up, through the uterus and correct tube, to meet the egg and gently knock on its door. The egg, thinking it found its other half, allowed the sperm head to enter, leaving its tail at the door.
Once the two cells got acquainted, they united their bank accounts, and established a common information bank, which will later give rise to a wonderful woman 22 years later. The common information bank is of course the genetic material which will guide your development from the day of conception. Your chromosomes went straight to work. They started their dictatorship by making the united cell divide into 2 copies, then 4, then 8, then 16, then 32. By the time you were composed of 32 cells, you were still a clump of cells travelling down your mom’s uterus. It’s been 5 days since the intimate relation between your parents, and already you are a blastula, composed of about 100 cells, looking for a suitable spot for implantation in the uterus. And that you did, you invaded your mom’s uterus and started high jacking her body. First you took over her blood supply, with all the nutrition you needed to grow, but soon you would order your mom’s body to change drastically. You made her breasts bigger, changed her hormonal balance, made her heart beat faster and stronger, raised her body temperature, and even dictated her behavior.
In the meantime, you were also working hard. Your cells started to become specialized, and organized themselves, of course thanks to your genetic code, into organs. These organs slowly grew bigger and bigger. By the time they were mature enough to allow you to survive outside your mom’s body; you were ready to start your journey through the birth channel. Yes, it’s been nine months since that cozy winter night, and your mom is expecting to carry you in her arms soon.
October 6th 1990, a Saturday if I remember correctly, while the spacecraft Ulysses launched towards the Sun, and the 67th manned space mission, Discovery 11, launched into orbit, the medical journal “the Lancet” published an article about medically assisted conception. Your father may have read this article, with a smile on his face and may have reacted with “pfff… I know I won’t be needing that!” He was probably sitting in the waiting room, while your mother underwent one of the most painful experiences known to men, I mean women... well, you know what I mean. Hours passed, and the contractions were stronger and stronger, and the screams louder and louder. Your father thinking “oh, my, what have I done:/”, and your mom probably thinking “WHAT HAVE YOU DONE TO ME!!” All this torment and then suddenly a moment of silence, followed with a cry from a tiny voice. This tiny voice had an extremely powerful effect because it made grown people shed tears of happiness and joy.
22 years later and you still make grown people shed tears of happiness and joy. This is the reason I feel honored to be allowed to join in the celebration of this magical day which represents the miracle of life in its purest form. A condensation of warm energy shining in a glistening pink color and making soft wawawa sounds. This energy that attracts so many of us like mayflies, and that we appreciate so much, we call Lelde. One of the ways I would like to show my appreciation is by accepting your invitation to your birthday celebration. Mmmmmmmmmoah!
***
Well, where should we start? How about at the beginning? You see, what happened is that your mom’s menstrual period took place around December 31 1989. She probably ovulated around January 13th 1990. Partly thanks to the extreme cold outside, but also because your parents were young and in love, they decided to get intimate sometime between January 9th and January 17th of that month. The most probable scenario is that they did not use any protection. If they did, it must have malfunctioned, because at least one spermatozoid cell managed to swim all the way up, through the uterus and correct tube, to meet the egg and gently knock on its door. The egg, thinking it found its other half, allowed the sperm head to enter, leaving its tail at the door.
Once the two cells got acquainted, they united their bank accounts, and established a common information bank, which will later give rise to a wonderful woman 22 years later. The common information bank is of course the genetic material which will guide your development from the day of conception. Your chromosomes went straight to work. They started their dictatorship by making the united cell divide into 2 copies, then 4, then 8, then 16, then 32. By the time you were composed of 32 cells, you were still a clump of cells travelling down your mom’s uterus. It’s been 5 days since the intimate relation between your parents, and already you are a blastula, composed of about 100 cells, looking for a suitable spot for implantation in the uterus. And that you did, you invaded your mom’s uterus and started high jacking her body. First you took over her blood supply, with all the nutrition you needed to grow, but soon you would order your mom’s body to change drastically. You made her breasts bigger, changed her hormonal balance, made her heart beat faster and stronger, raised her body temperature, and even dictated her behavior.
In the meantime, you were also working hard. Your cells started to become specialized, and organized themselves, of course thanks to your genetic code, into organs. These organs slowly grew bigger and bigger. By the time they were mature enough to allow you to survive outside your mom’s body; you were ready to start your journey through the birth channel. Yes, it’s been nine months since that cozy winter night, and your mom is expecting to carry you in her arms soon.
October 6th 1990, a Saturday if I remember correctly, while the spacecraft Ulysses launched towards the Sun, and the 67th manned space mission, Discovery 11, launched into orbit, the medical journal “the Lancet” published an article about medically assisted conception. Your father may have read this article, with a smile on his face and may have reacted with “pfff… I know I won’t be needing that!” He was probably sitting in the waiting room, while your mother underwent one of the most painful experiences known to men, I mean women... well, you know what I mean. Hours passed, and the contractions were stronger and stronger, and the screams louder and louder. Your father thinking “oh, my, what have I done:/”, and your mom probably thinking “WHAT HAVE YOU DONE TO ME!!” All this torment and then suddenly a moment of silence, followed with a cry from a tiny voice. This tiny voice had an extremely powerful effect because it made grown people shed tears of happiness and joy.
22 years later and you still make grown people shed tears of happiness and joy. This is the reason I feel honored to be allowed to join in the celebration of this magical day which represents the miracle of life in its purest form. A condensation of warm energy shining in a glistening pink color and making soft wawawa sounds. This energy that attracts so many of us like mayflies, and that we appreciate so much, we call Lelde. One of the ways I would like to show my appreciation is by accepting your invitation to your birthday celebration. Mmmmmmmmmoah!
Dzīve.
Posted on 2012.09.17 at 09:55
Pēc 2.5 h garas abpusējas dvēseļu ķidāšanas un draudzības puses attiecībās stiprināšanas, kā arī 50Ls rēķina par suši un vīnu bija vairākas svarīgas lietas, kuras sapratām&izrunājām.
Es pa nakti runāju - galīgi nesakarīgi. Šonedēļ sākas Baltijas pērles maratons. Visi tuvākie draugi vai nu pošas ceļā, vai nu tikko atgriezušies vai arī jau ir ceļā uz dažādām pasaules malām. Es sēžu un kūkoju. Rudens nāk, drīz smirdēs pēc trūdošām lapām.
Man drīz būs dzimšanas diena. :)
Es pa nakti runāju - galīgi nesakarīgi. Šonedēļ sākas Baltijas pērles maratons. Visi tuvākie draugi vai nu pošas ceļā, vai nu tikko atgriezušies vai arī jau ir ceļā uz dažādām pasaules malām. Es sēžu un kūkoju. Rudens nāk, drīz smirdēs pēc trūdošām lapām.
Man drīz būs dzimšanas diena. :)
ESMU TIKUSI FULBRIGHT OTRAJĀ KĀRTĀ!!!!!! 19.SEPTEMBRĪ 11:30 INTERVIJA ASV VĒSTNIECĪBĀ! ^^
No 12 cilvēkiem, kas tiek uz interviju atlasa aptuveni 5.
No 12 cilvēkiem, kas tiek uz interviju atlasa aptuveni 5.
Love. life. shit.
Posted on 2012.09.14 at 16:30
Cik tieši skumji ir tas, ka esmu pasākusi uzturēties ilgāk darbā, lai nevajadzētu iet mājās un saskarties ar dzīves realitātēm?
Dzeru kafiju ar putām no aparāta ārlietu ministra kabinetā. Mana priekšniece mani pie tā pieradināja - sūtīja taisīt sev kafiju, jo tur esot visgaršīgākā, kamēr viena no ministra sekretārēm teica, lai taisu pati sev arī tur.
Septembra beigās iešu uz National Geographic LV atklāšanas pasākumu priekšnieka vietā. Tik ilgi kolēģei stāstīju kā man gribētos tur piedalīties, kamēr viņa ienāca un nolika man uz galda ielūgumu. Es esmu daudzu notikumu epicentrā, tiesa gan kā novērotāja, bet ja vien mani nenomāktu visas tās mīlas hujņas un mokas, ja vien es spētu dzīvi un lietas uztvert tā, kā to darīju, kad tikko iepazinos ar Žaku, es šobrīd būtu vislaimīgākā sieviete pasaulē. Nē, man vajadzēja sevi nodzīt līdz kraham, vajadzēja iziet cauri alerģijai un visiem pašpārvaldes sūdiem, lai tik viegli pavilktos uz tik sarežģītu mīlestību. Stāstīju sev pusgadu, ka esmu tā, kas ceļ barjeras un liek bremzes un, kad ar varu nojaucu savas barjeras un atlaidu bremzes ieskrēju ar pieri kokā. Tagad sēžu blakus kokam, činkstu un berzēju sāpīgo vietu. Turu sevi kopā - tiešā nozīmē apķeru sevi un glaudu un saku, ka viss būs kārtībā. Paskatos spogulīt un palieku dusmīga. Redzu jaunu, skaistu, šarmantu, inteliģentu, veiksmīgu sievieti ar visas pasaules skumjām acīs. Visa tā mīlas padarīšana. Nu nav tur nekā racionāla, es parasti spēju kaut cik ielīst otra ādā un saprast domu gājienu, bet šobrīd nu nekā. Sit vai nost.
"In vain I have struggled. It will not do. My feelings will not be represed."
Bet es nobeigšu ar jautru dziesmiņu savā galvā. Tieši tas, ka no visas sirds ticu, ka esmu lieliska ir tas, kas liek man zināt, ka viss jau būs kārtībā. Es zinu šo scenāriju no galvas. Been there - done that. Protams, ka viss būs kārtībā. Tikai skumji kā visādu neizskaidrojamu/stulbu/triviālu/materiāl
Dzeru kafiju ar putām no aparāta ārlietu ministra kabinetā. Mana priekšniece mani pie tā pieradināja - sūtīja taisīt sev kafiju, jo tur esot visgaršīgākā, kamēr viena no ministra sekretārēm teica, lai taisu pati sev arī tur.
Septembra beigās iešu uz National Geographic LV atklāšanas pasākumu priekšnieka vietā. Tik ilgi kolēģei stāstīju kā man gribētos tur piedalīties, kamēr viņa ienāca un nolika man uz galda ielūgumu. Es esmu daudzu notikumu epicentrā, tiesa gan kā novērotāja, bet ja vien mani nenomāktu visas tās mīlas hujņas un mokas, ja vien es spētu dzīvi un lietas uztvert tā, kā to darīju, kad tikko iepazinos ar Žaku, es šobrīd būtu vislaimīgākā sieviete pasaulē. Nē, man vajadzēja sevi nodzīt līdz kraham, vajadzēja iziet cauri alerģijai un visiem pašpārvaldes sūdiem, lai tik viegli pavilktos uz tik sarežģītu mīlestību. Stāstīju sev pusgadu, ka esmu tā, kas ceļ barjeras un liek bremzes un, kad ar varu nojaucu savas barjeras un atlaidu bremzes ieskrēju ar pieri kokā. Tagad sēžu blakus kokam, činkstu un berzēju sāpīgo vietu. Turu sevi kopā - tiešā nozīmē apķeru sevi un glaudu un saku, ka viss būs kārtībā. Paskatos spogulīt un palieku dusmīga. Redzu jaunu, skaistu, šarmantu, inteliģentu, veiksmīgu sievieti ar visas pasaules skumjām acīs. Visa tā mīlas padarīšana. Nu nav tur nekā racionāla, es parasti spēju kaut cik ielīst otra ādā un saprast domu gājienu, bet šobrīd nu nekā. Sit vai nost.
"In vain I have struggled. It will not do. My feelings will not be represed."
Bet es nobeigšu ar jautru dziesmiņu savā galvā. Tieši tas, ka no visas sirds ticu, ka esmu lieliska ir tas, kas liek man zināt, ka viss jau būs kārtībā. Es zinu šo scenāriju no galvas. Been there - done that. Protams, ka viss būs kārtībā. Tikai skumji kā visādu neizskaidrojamu/stulbu/triviālu/materiāl