Fiziski esmu atgriezusies darbā pēc brīvdienām, bet psiholoģiski prāts vienkārsi ir vatē un ar kaut kādu virspusējo līmeni saprot, ka ir darāmo darbu kaudze kā jau parasti, bet atsakās šo informāciju apstrādāt jebkādā dziļākā līmenī. Savu un savu nākotnes bērnu vārdā ceru šādu stāvokli saglabāt maksimāli ilgi. Vēl prieks skatīties spogulī uz brūno seju un pabalējušajiem matiem, tāpat neesmu no rokas noņēmusi striķīti ar gliemežvāku. Jūtos kā citplanētietis Briselē, jo apkārt viss un cilvēki pelēkmelni, kamēr man gribās vilkt gaiši zaļos vasaras svārkus un zelta acu ēnas. Šis nav nekāds unikāls atklājums, bet cilvēkiem un man noteikti vajag sauli kā pirmās nepieciešamības preci. Tapat kā sāļus atklātās jūras vai okeāna viļņus, aļģu un tikko izzvejotu zivju smaržu. Dzīve ir tik īsa un laiks skrien tik ļoti ātri, ka ir vienkārši apzināti jāspiež sevi atlikt malā darba lietas un pelēkumu un jādzīvo kā un cik vien labi māku. Vismaz man sev tas atkal un atkal jāatgādina.