Posted on 2022.07.13 at 13:41
Nezinu vai tas ir depresijas sákums, Laima slimíba vai garais kovids, bet jutos liela mera pakaljaa.

No fiziskaa viedokla vienkarsi loti nogurusi, letargiska un apaatiska, vienaldziga pret to, kas notiek apkart.
No emocionala viedokla dusimiga, izsmelta, neiedvesmota.

Sis gads preteji ieprieksejiem gadiem ir bijis diezgan dirsaa gads.

Pedejais menesis atrodoties savu vecaku stridu/skirsanas epicentra ir vel vairak paspilgtinajis dirsaa sajutu.

Jutos loti loti nogurusi.
Vilusies?
Dusmiga - vel neesmu sapratusi uz ko, bet ir paris kandidati.

Esmu ari dusmiga uz sevi, bet tas vairak par citam temam - nodokliem, iestigsanu, varbut sevis zelosanu, varbut sevir par maz zheloshanu, varbut par daudz viinu, varbut par maz saturisku sarunu, cilveku, notikumu.
Parak daudz skrieshanas.

Es daudzas lietas it ka saprotu ar praatu, bet ari nesaprotu. Zinu, ka tas ir manu vecaku attiecibas, dzive, bet tapat esmu nikna uz viniem, tapat gribu, lai vini dara ta ka vajag nevis ta ka grib.

No sirds dzilumiem ienistu mammas Tinder dzekus, teta x bruuti (precizak gribu, lai rit vinju notriec autobuss).
Esmu dusmiga uz Omi Lolitu par to, ka vina ir emocionali autistiska mamma manai mammai un tada bijusi visu muzu.

Esmu dusmiga uz mammu par to, ka vina aizgaja pirmaa.
Esmu dusmiga uz teti par to, ka vinsh vinju neaptureja un neaptur.
Esmu dusmiga uz Opi par to, ka isi pec Omes naves vins ir sevis atradis 3 citas bruutes.

Sobrid vienkarsi esmu parak dusmiga, lai kaut ko analizetu vai meginatu racionali saprast/izskaidrot.
Dusmiga un vilusies.

Un tas atspogulojas visa ko es daru vai nedaru.

Pacietibu Adrianam un Lottei kamer es sezu sava dusmu burbuli, jo vel nevaru sanemties sakt sevi vilkt lauka no ta purva.

Previous Entry  Next Entry