...

Recent Entries

6/9/21 06:26 pm

Vakar runāju ar Elīnu un uzzināju, ka arī viņai piemīt nosliece uz emocionālo ēšanu. Viņa sacīja, ka pašlaik gadu ir noturējusies sev vēlamajā svarā, un tas tā viņai esot izdevies pirmoreiz dzīvē. Man arī kādreiz bija izdevies gadu, pirms mazā piedzimšanas. Bet citādi visu manu dzīvi iezīmē svara svārstības, no kurām esmu ļoti nogurusi. Gribētos kādu saprātīgu svara skaitli noturēt ilgtermiņā - 5, 10 gadus. Elīna visu laiku skaita kalorijas, lietojot kādu no tām aplikācijām. Bet tas nav priekš manis. Es kalorijas neskaitu arī tad, kad metu nost svaru. Daudz domāju, kāds varētu būt mans svara saglabāšanas veids. Vai tie būtu noteikti ikdienas ēšanas paradumi, kas tiktu pārkāpti vien izņēmuma gadījumos. Vai tā būtu fiziskā slodze, tas pats baseins. Tomēr ir jāiemācās sevi turēt kaut kādos rāmjos. Tas ir reizē interesanti, spēlēties ar šo domu, un reizē nekam nav nekādu garantiju. Var tikai mēģināt.
Vispār šodien cepu ripas tortei "Cielaviņa". Diez kā man nevedas, jo izpurgāju daudz olu tādēļ, ka olu dzeltenumi negribēja smuki atdalīties no baltumiem, saķēzīja baltumus bezē masai. Rīt brokastīs varēsim saēsties omletes vai kulteņus no izpurgātajām olām.
Tikmēr ir ļoti silts beidzot. Patiesa vasaras sajūta.

6/8/21 08:09 am

Vīrs mani tiešām mīl. Nu kur lai viņš dirsā liekas, ne? Bet, jā, dažbrīd mēdz pārsteigt atskārsme, kas viņš tiešām mīl visu šo salikumu, kas esmu es. Protams, es esmu oriģināla un neatkārtojama, un man ir idejas un gara lidojums. Kā to var nemīlēt? Bet no citas puses - es esmu tikai es, ļoti neideāla. Mana māja bieži nekārtīga, svars nekad nav ideāls, es varu mēnešiem ziemā neuzkrāsoties un man ir mūždien mainīgs garastāvoklis, laikam ar to viņam visgrūtāk - no rīta biju normāls cilvēks, pusdienlaikā jau par kaut ko sapūtos.

6/7/21 05:14 pm

Paslīdēja kāja un iemaldījos kaut kādā Ebay utenī, kas mani savaldzināja. "We-are-thrift" vēstīja veikaliņa nosaukums. Lietotas lielāku un mazāku zīmolu drēbes, aksesuāri. Es mēdzu aizrauties ar šīm idejām. Minimālisms, kapsulas garderobe, ilgtspējīgums, dot lietām otro dzīvi, nepirkt ātrās un lētās modes izstrādājumus u.t.t. Mans sapnis ir izveidot garderobi, kur būtu atlasītas ne visai daudz, bet tikai īpašas lietas. Tikai tādi apģērbi, kas labi izskatās. Bez parastajiem kompromisiem. Tas gan vairāk ir sapnis, jo minimālisma vietā savos iracionālajos iedvesmas uzplūdos mēdzu sapirkties un beigās skapī no nedaudzuma vairs nav ne vēsts. Tomēr šodien attaisnojos ar to, ka man vairs nav nevienas melnas kleitas, kas derētu un labi izskatītos. Bet dzīve bez labas melnās kleitas nav iespējama. Vismaz manā skatījumā ne. Tas ir viens no maniem must have apģērbiem. Līdzās melnbaltam svītrainam t-kreklam un baltam lina kreklam ar kabatiņām krūšu rajonā. Un ziliem džinsiem. Un labas neformālas žaketes, ādas jakas, plašķīša u.t.t.  Bet jā, atpakaļ pie tām kleitām, veselām trīs, pie kurām man paslīdēja kāja. Un es tieši biju nosolījusies kādu laiku iztikt bez lietu pirkšanas.
Man vispār ir sarežģītas attiecības ar lietām. Varbūt tādēļ es gadiem kolekcionēju grāmatas par minimālismu. Reizēm es šķiros no lietām pārsteidzoši viegli kārtējās kampaņveidīgās mājas tīrīšanas ietvaros, bet citreiz es vienkārši nespēju. Izcēlu no skapja dziļumiem kasti ar vecām drēbēm. No tiem laikiem, kad mazais vēl nebija piedzimis. Tās kleitiņas ir īsas, tagad vairs praktiski nevalkāju garumu virs ceļa. Un arī no ķermeņa tipa viedokļa tur ne viss ir man atbilstošs. Es jūtos kļuvusi krietni gudrāka ģērbšanās jautājumos. Tomēr nespēju izmest. Mani moka nostaļģija un ilgas pēc tās senākās, kaut kur nozaudētās sevis versijas. 
Man ir grūti noticēt, ka es atkal varētu būt kas vairāk par šujmašīnas darbinātāju, bērna vajadzību apmierinātāju, ikdienas pienākumu veicēju un bezjēdzīgu pārtikas patērētāju, kāda esmu jutusies pēdējos gadus. Pēc bērna piedzimšanas es it kā pārvērtos vecā dārzā, kas pamazām aizauga ar nezālēm arvien vairāk un ieslīga nekoptībā. Un tagad man ir sajūta, ka vismaz kādu daļu šī dārza esmu atkal noravējusi, atguvusi. Bet reizē tas liekas pārāk neticami, lai būtu taisnība. Pārāk esmu pieradusi būt vecs, aizaudzis un novārtā pamests dārzs. Tāds, kura skaistumu vēl var sazīmēt starp nezālēm, kura plānojums vēl jaušams, bet patiesā būtība laika gaitā paslēpusies, izzudusi.
Varbūt es nemaz neprotu būt kopts dārzs ar skaidru plānojumu, kur katram augam ir sava vieta, un celiņi glīti aizvijas puslokos starp dobēm. Varbūt es visu mūžu protu tikai kampaņveidīgumu. Aizaugt, ravēt, aizaugt, ravēt.

6/7/21 10:29 am

Man ļoti patīk tādi dienu iesākumi kā šis. Aizvedu mazo uz dārziņu, pēc tam pati dodos uz baseinu un tad atgriežos tukšā, klusā mājā, kur varu baudīt pilnīgu mieru un vienatni. Darbojas veļasmašīna, pa atvērto logu putnu čalas un kārtējā pāri lidojošā lidmašīna. Glāze gāzēta ūdens, vistipiskākā Anglijas glāze, kādu pa 50 pensiem var nopirkt Tesco vai Ikea. Sēžu pie galda un drukāju datorā kā normāls cilvēks, ne slēpjoties no bērna, liekot portatīvo uz palodzēm vai virtuves skapīšiem, kur viņš netiek klāt, u.t.t. Iespēja mierīgi pabūt mājās vienatnē ir kaut kas zelta vērts manā dzīvē. Tādi gadījumi ir gana reti. Un arī tagad vīrs negaidot ir pieteicies iebraukt uz brokastīm/pusdienām, kas nozīmē, ka manam mieram ir pavisam īss mūžs. Tomēr vismaz bērns ir dārziņā.
Dušā pēc baseina mēģināju atcerēties, kāda bija sajūta, esot šajā mājā vienai, pirms piedzima mazais. Lai gan mēs tieši nesen kā bijām ievākušies, un mazais ar dzimšanu krietni pasteidzās. Bet tas laiks, kad vēl bijām divatā, kad vīrs pārsvarā strādāja, bet es ar savām dienām darīju, kas vien ienāca prātā, mani vilina iztēlē atpakaļ. Liekas, ka kopš tā laika pēc bērna piedzimšanas esmu kaut ko būtisku nozaudējusi. Kaut kādu pavisam citādu sevis un dzīves sajūtu, versiju, kas vairs nav iespējama. Toreiz jutos daudz laimīgāka savā ķermenī un varbūt bija krietni vairāk arī ilūziju par dzīvi. Neko nezināju par to, kāda būs dzīve ar mazu bērnu. Neinteresējos par to, nelasīju, nebija ne jausmas par ļoti daudz ko. Man arī nepiemīt tieksme domāt uz priekšu, kā būs. Parasti dzīvoju ar domu, kad pienāks tas kaut kas, tad jau redzēs, tad jau dabiski notiks pielāgošanās. Iracionālā iedaba. Racionālie cilvēki mēģina visu ieparedzēt un sagatavoties. Iracionālie nemīl gatavoties vai dara to ļoti minimāli.
Protams, laba jušanās savā ķermenī ir arī kaut kāda grūtniecības blakne, manuprāt. Tas, ka tev izaug liels vēders un tur neko nevar darīt, atbrīvo tevi no vainas sajūtas par riepiņām u.t.t. Tu vari beidzot dzīvot savā ķermenī, kāds tas ir, un uzskatīt to par pilnīgi normālu un dabisku sevis formu. Ārpus grūtniecības man nav izdevies sasniegt tādu apziņas līmeni. Bet gribētos, protams. Gribētos būt tik brīvai savā ķermenī, kāds ir mans vīrs. Viņu nenieka netraucē viņa vēderiņš, viņš labprāt staigā pa māju kails un negrasās liegt sev jebkādas dzīves baudas ķermenisku apsvērumu pēc - ne gardu maltīti un saldumus, ne vienkārši baudīt ķermenisko dzīvi. Tur kompleksi ir gandrīz klāt neesoši. Protams, sabiedrībā pret sievietēm izvirzīti krietni augstāki vizuālie un ne tikai standarti. Un tas ir tas, ar ko esmu uzaugusi - žurnālu radīti paraugi, kas iemāca, ka skaistums ir tikai konkrēti parametri un izskata kvalitātes. To nevar tā vienkārši no sevis izdzēst.
Tomēr domas par to, kāda biju es un kāda bija mana dzīves sajūta pirms dēla piedzimšanas, mani patiesi vilina. Es tiešām ilgojos atkal sajusties kā toreiz, lai arī tas visdrīzāk nav iespējams. Pat aplūkojot sevi fotouzņēmumos neilgi pēc mazā dzimšanas, man ir sajūta par pavisam citu sievieti. Es uz viņu raugos un mēģinu uzminēt, kas viņa ir, es ilgojos ieplūst viņas ādā, svērt tik daudz, cik viņa toreiz svēra, lai arī pat nezinu, cik kg tie bija, varbūt tagad patiesībā ir tikpat vai nebūtiski vairāk. Bet viņa man paliek mistiska un neaizsniedzama. Kurā brīdī viņa izzuda?

6/6/21 09:31 pm

Ir kāda vairāk virtuāla paziņa, jauna sieviete, kas arī dzīvo AK, diendienā Facebook ievieto storijus par savu dzīvi. Lūk, viņas dzīve ir tiešām neapskaužama, es bieži nodomāju. Viņa viena audzina divus tumsnējus bērneļus ar melniem sprogainiem matiem, kuru tēvs viņus paņem pie sevis tikai reizi nedēļā un tad dažreiz tik uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmām stundām. Dienu dienā pa māju ar diviem maziem bērniem, kas īd, kašķējas, krīt histērijās un dara visu to, ko nu mazi bērni dara (liekas, apmēram 2 un 4 gadus veci). Salīdzinoši man tad liekas, ka dzīvoju kā karaliene.
Es dažreiz mēdzu domāt, kāpēc cilvēkiem dažādi saliekas dzīve. Tādas neauglīgas, būtībā liekas domas. Tur jau var piesaukt visdažādākos iemeslus: katra dvēselei savs ceļš ejams, katram savas mācībstundas u.t.t. Protams, arī katra paša rīcība, izdarītās izvēles, attīstība. Bet kaut kur iekšēji es vairāk noticu ezoteriskākiem skaidrojumiem. Man ir tāda sajūta, ka katram ir savs līmenis. Jo tavs līmenis ir zemāks, jo tev ir mazāk naudas un vairāk privātās dzīves likstu. Un gluži kā datorspēlē tev ir iespēja pakāpties līmeni augstāk. Iespējams, muļķīgas domas. Bet man tā patiesi šķiet.
Es domāju, ka es arī esmu izrāpusies no kaut kāda zemāka līmeņa. No pagātnes ar gana daudz nejēdzībām, kas mēdz spokoties arī tagadnē. Un tomēr tagadne ir pavisam citāda. Tagadnei ir daudz skaidrākas, daudz gaišākas un vienkāršākas vaibstu līnijas. Un ir iespējams tiekties pēc vēl lielākas skaidrības. 
Mans vīrs nav ideāls, bet viena lieta ir nenoliedzama - fiziskā enerģētika, kas darbojas, pieskaroties viņam, aizvien ir piepildoša un pareiza. Tā ir diezgan droša zīme patiesībā. Bieži vien tie būtībā ir manis pašas rēgi, manis pašas dēmoni, kas aptumšo mūsu dzīvi. Interesanti, vai no tiem iespējams kādreiz atbrīvoties.

6/6/21 07:16 am

Laulības dzīves specifika vismaz manā gadījumā ir tāda, ka vīram nākas pieredzēt kā visgaišākās manas būtības šķautnes, tā arī vistumšākās. Un par tām vistumšākajām es mēdzu brīnīties, kā viņš to akumulē. Ne pret vienu citu dzīvē es neesmu bijusi tik nejauka brīžiem.
Otra specifiskā iezīme laulības dzīvē manā gadījumā ir tāda, ka, ieraugot vīru kailu, vienmēr gribas paraustīt viņu aiz mantiņām. It kā tās būtu kā zvaniņš. Dzin-dzin.
Bet humors kopumā glābj daudz ko. Spēja reizēm uz sevi, otru un dzīvi paskatīties ar humoru padara visu vieglāku.
Lielā dzīves bilde ir iekļaujošāka par manām personīgajām kaut kādu laika periodu iedomām, iegribām, ilūzijām. To es mēģinu atcerēties, ne vienmēr sekmīgi. Doma, ka ne viss ir tā, kā es gribu un tas ir normāli, aizvien brīžiem ne pārāk lādzīgi iegulstas manī. Reizēm lietas vienkārši gribas tā kā gribas. Pietrūkst budisma laikam. Bet citreiz ir sajūta, ka kaut kad tas viss atnāks kā atskārsme - dzīves pieredzes patiesā būtība - ka ir lieliski vienkārši pieredzēt. 

6/5/21 02:50 pm

Man ļoti patīk šīs maigi siltās jūnija dienas. Ap +22, +23 grādiem ir mana komforta temperatūra, kurā beidzot var ģērbties gana viegli, bet saule vēl necepina. It īpaši pilsētā uz akmeņiem tieši šādas temperatūras padara vasaru skaistu un panesamu. Jo vasara uz akmeņiem jebkurā gadījumā ir ar savu žēluma pieskaņu.
No rīta gāju gar Temzu uz Ričmondu, iebāzusi mazo ratos, kuros viņš nebija sēdējis vairāk kā pusgadu. Katru reizi, tuvojoties Ričmondai, mani pārņem laimes sajūta. Vide, cilvēki, atmosfēra, ko var saldi izgaršot jau gaisā. Tāpēc man tik ļoti patīk dzīvot šeit - Ričmondas pievārtē.
Visu ziemu mana dzīve bija iesprūdusi šujmašīna-gulta-parks-bērnudārzs-šujmašīna trajektorijā. Tāpēc pēdējā laikā atļaujos mazliet pasvinēt arī dzīvi. Jebkura darbība ārpus šīs pa ziemu nodrillētās trajektorijas mani neizsakāmi iepriecina. Kaut šūšanas vietā kārtot, tīrīt māju ir laba pārmaiņa. Bet vēl labāk būtu mazliet vairāk dzīves. Un pēc šujmašīnas noilgoties paspēšu vienmēr.
Diemžēl Latvijas lēmums Lielbritāniju atkal ielikt to valstu sarakstā, no kurām iebraucot, jāievēro pašizolācija, izmet mūsu uz jūlija vidu nopirktās British Airways biļetes uz Rīgu miskastē. Te nu bija "mazliet dzīves". Mana otrā Pfizer vakcīna pagaidām iespējama vien augusta sākumā, un pēc pilna kursa vēl 15 dienām jāpaiet, lai nebūtu Latvijas pašizolācijas, tādēļ arī biļešu maiņa nerādās kā opcija šai vasarai. Paliek žēl iztērētās naudas. Likās, ka viss jau kļūst tik labi beidzot. Vakcinācijas aptvērums, saslimstības mazināšanās. Pat bijām gatavi 10 dienas atsēdēt šeit, atgriežoties no Latvijas, jo tas jau netiek atcelts. Bet te tev nu bija. Pašizolācija. Kas tas vispār par vārdu? Sievietei pašizolācija neizbēgami sākas, piedzimstot bērnam. Bet tad vēl pandēmija pievieno savas ekstras, pagarinājumus, papildlaikus.

6/5/21 02:33 pm

Dažreiz, kad redzu laimīgu pārīšu bildes, domāju, cik skaisti izskatās tas mazliet iluzorākais periods, kad cilvēki ir viens otru atraduši, kad dodas savos mazajos vai lielajos izbraucienos, laimīgi pozē fotogrāfijām un liekas, ka nekas vēl neaizēno viņu daudzsološo nākotni. Pēc tam mēdz būt kāzas, viens vai pat divi bērni, un fotouzņēmumos, kas pavīd sociālajos tīklos, jau var nomanīt nedaudz citas noskaņas. Jau ieraugi acs kaktiņos sabiezējam smaidu ēnas, ko iegrebj rūpes un atbildības nebeidzamība, strīdi, ilūziju izsīkums u.t.t. Protams, šis viss neviennozīmīgi. Un ir jau dažādi pārīši un cilvēki, citiem vēl pēc desmit gadiem mirdz acis savu trīs bērnu ieskāvumā. Un ilūziju izsīkums jau vēl obligāti nenozīmē norietu. Tomēr mēs mēdzam dzīvot pasaku ietekmē un nebūt gatavi realitātei, kurā mīļotie neglābjami reiz gāžas no pjedestāliem. Pēc tam jau var uzsliet jaunus - mazliet zemākus, tā teikt, piezemētākus pjedestālus. Vairāk realitātei atbilstošus. 

6/4/21 04:33 pm

Ja dzīvi var svinēt, uzvelkot zaļu Ted Baker plašķīti, novalkātas melnas zamšādas Puma kedas un ieplēstus Mark & Spencer džinsus, tad kāpēc ne. Izgājām ar mazo ārā lietū, lai iemestu priority pastkastē viņa šodien mājās veikto Covid testu. Bet viņš aiz rokas aizvilka mani līdz parkam. Gaisā pacēlās samirkušo ziedu smarža, tik spilgta, tik piesātināta, ka likās neticami, ka tāda var pastāvēt pilsētā. Ejot pa ielu, grimu savā iemīļotajā skaisto durvju ailu pasaulē. Man ļoti patīk mājas šeit. Visi flīzēm izliktie celiņi, lielās, cēlās ieejas durvis, puķu podi un košumkrūmi. Dažreiz liekas, ka dzīve visspilgtāk ir ierakstīta tajās nevērīgi uz flīzēm nobirušajās ziedlapiņās pie māju durvīm. Vienmēr esmu gribējusi to visu safotorafēt, veselu galeriju ar skaistākajām dzīvojamo māju ieejām.

6/4/21 12:11 pm

Nezkāpēc esmu iedomājusies, ka tiklīdz man būs tāda iespēja (bērns beidzot atkal būs bērnudārzā vai atbrauks mamma ciemos) un būs saulaina, maigi silta vasaras diena, es došos uz Ričmondu, sēdēšu kafejnīcā pie āra galdiņa pie Temzas, dzeršu kafiju ar pienu un lasīšu grāmatu. Un sapņošu par to, ka man reiz varētu piederēt kāda no Ričmondas biezo mājām ar izeju pie upes un laivas piestātni. Nevienu grāmatu neesmu lasījusi neatminami sen. Brīnos arī par to, ka joprojām daudzmaz ritmiski protu sarindot vārdus teikumos un salikt komatus. Un ka neesmu vēl kļuvusi par analfabēti.
Bet vispār šodien piemeklēja šausmīgas ilgas pēc palmām, pēc kāda ceļojuma uz siltu zemi. Vīrs rādīja savas atceltās rezervācijas booking.com. Tur palika viesnīca Kiprā un viesnīca Miamai. Bildītes, kas izsauca žēlabainas sajūtas. Zaļais saraksts šonedēļ papildināts netika. Iespējas kaut kur normāli aizceļot ir praktiski neesošas. Joprojām liekas mazliet jocīgi, ka pagājušogad, kad vēl nebija vakcīnu, mēs vasarā varējām mierīgi bez testiem un izolācijām aizbraukt uz Itāliju un Franciju, bet tagad, kad ir vakcīnas, tas nav iespējams.
Vispār viens no maniem nīstākajiem vārdu savienojumiem angļu valodas leksikā ir "half term". Tas patiesi ir katras uz jēdzīgu dzīves noti cerošas mammas ļaunākais murgs, kas šonedēļ nosaka vēja virzienu arī manā dzīvē. Brīvlaiki, kas Anglijā piezogas negaidot un ir nepiedodami bieži. Tieši vakar noskatījos piecas minūtes no seriāla Motherland, kur bija attēlota māte, kas aizmirsusi kārtējo skolas brīvlaiku, bija tajā savas atvases aizvedusi uz skolu. Man tā gadījās ar bērnudārzu reiz. Un tā ir noticis arī daudzām citām mātēm. Nejautājiet, kāpēc bērnudārzi ievēro skolas brīvlaikus, daļa tā vienkārši strādā, un mūsējais par nožēlu ir viens no tiem.

6/4/21 11:32 am

Esot bez piecām minūtēm jeb pāris gadiem 40 gadu vecai, piemeklē dažādas atskārsmes. Par to, ka tavs neideālais un dzīves sabružātais ķermenis ir lielisks un tu esi viņam tik daudz pateicības parādā. Ka apakšveļa ar augsto jostasvietu ir vislabākā izvēle un vairs nav vajadzības pirkt veļu, kura vizuāli izskatās nelielāka un aizsedz mazāk miesas, lai radītu sev tievuma sajūtu. Ka svaigi dārzeņi un mocarellas siers ir laba pamatbarība. Ka nevajag sev pārmest vakardien izēsto Ben and Jerry's Cookie Dough saldējuma iepakojumu, kas nebija tā vērts. Droši vien ir cilvēki, kas visu šo pieredz krietni agrāk. Bet man dzīve sāka kļūt normāla tikai kādu brīdi pēc 30, man liekas. Daudz kas beidzot atplīvurojās. Atmudžinājās. Es pati atmudžinājos.

6/4/21 11:26 am

Tā sajūta, ka bērns tev sēž klēpī, ēd brokastis un spēlējas ar klucīšiem uz galda, patiesībā ir ļoti laba. Kā atsevišķs mirklis. Mirkļi ir arī daudz grūtāki, protams. Bet, ja runā tieši par tiem mirkļiem, kad piemeklē atskārsme par bērna augšanu, ka re, viņš jau dara to un to, tad tas ir fantastiski piepildoši. Un kopābūšana. Ķermeniska, taustāma, ieelpojama, sasmaržojama kopābūšana. Ne ilūzijas, ne prāta māņi, fantāziju migla. Bet pavisam reāla kopābūšana ar otru fizisku cilvēku.

6/4/21 10:42 am

Šorīt beidzot biju baseinā. Lielu daļu maija biju noslimojusi ar nebeidzamām iesnām un klepu, pa starpu vēl dabūju pirmo Pfizer vakcīnu, un kreisā roka, kurā dūra, sāpēja vairākas dienas un bija jūtama vismaz nedēļu. Vēl šodien peldot jutu tajā stīvumu pleca daļā. Mazliet jocīgi.
Man patīk peldēt. Patīk just, kā mans ķermenis slīd pa ūdeni. Tā ir meditatīva un attīroša sajūta, reizē nepieciešama fiziskā slodze. No sākuma pagāja laiks, kamēr iesildījos, muskuļi jau bija paspējuši atradināties no regulārām peldēm, bet pēc laika jutu, ka atmiņa muskulatūrā atgriežas un atkal iestājas tā sajūta, ka var peldēt un peldēt, un peldēt bez apstājas iekšā kaut kādā laika zudumā. Atstāt aiz muguras bērnu, vīru, pienākumus un esību kaut uz laiku. Aiz baseina stiklotās sienas sastinguši zaļu koku puduri kā glezna vai kā iesprūdis kadrs. Kad pēc peldes izgāju no ēkas, bija sācis līt. English summer rain. Patiesi silts, lēns un gaisā smaržas izceļošs lietus. Nopriecājos, ka man ir hūdijs, kura kapuci pārvilkt pār galvu, bet līdz mājām tikai pāris minūtes.
Man patīk te dzīvot, reizēm atskāršu. Londona noteikti nav manas dzīves sapnis, nekad nebūtu domājusi, ka dzīvošu šajā pilsētā. Bet te nav slikti. Vismaz tieši konkrēti šeit, rietumos. Šajā pilsētiņā iekš pilsētas. Kur man vajadzētu dzīvot - tas priekš manis aizvien ir neatbildams jautājums, kas paliek karājamies gaisā. Tomēr man grūti sevi iztēloties atpakaļ Latvijā. Man pietrūkst Latvijas dabas, bet no citas puses manās atmiņās par Latviju ir arī daudz drūmuma, daudz tumsas. Daļēji tā ir manis pašas tumsa, kas noraugās caur šīm atmiņām. Laika gaitā es sev patīku daudz labāk un arī dzīvot man liekas daudz vieglāk kā kādreiz. Vai tā ir aiz muguras palikusī Latvija, vīrs, vai es pati - gan jau, ka no visiem apstākļiem pa druskai.
Patiesībā jau es dzīvoju kā niere taukos. Nereti. Lidinos savos mākslinieciskumos, savās iegribās, savās idejās. Un patiesībā jau mēs ar vīru noteikti neesam tā sliktākā savienība, visdrīzāk viena no labākajām, kādas ir iespējamas. Tomēr reizē es esmu arī ideāliste. Brīžiem. Ja kādreiz sanāk tuvāk ieskatīties citās ģimenēs un savienībās notiekošajā, tā atskārsme, ka manējā funkcionē tīri labi, mēdz pārsteigt. Varbūt tas ir ieradums mūža garumā kritiski skatīties uz savu apstākļu kopumu. Gribēt kaut ko vairāk, kaut ko ideālāku, kritizēt esošo. Un attiecības aizvien ir darbs ar sevi. Un attiecībās vienmēr ir problēmas.
Bet pēc būtības esmu cilvēks, kam ļoti patīk būt pašai ar sevi. Tāpēc es mīlu savu baseina laiku tik ļoti. Baseinā es neesmu pirmkārt māte, pirmkārt sieva, es esmu es - neatkarīga vienība. Un es to izbaudu līdz pēdējam mata galiņam.

6/3/21 05:24 pm

Mani šodien piemeklēja eksistenciālas dabas jautājums - kā citas sievietes var gadiem dzīvot kopā ar saviem vīriem un negribēt viņus nosist? 
Tā ir patiesi liela mīkla priekš manis.
Jo man savu vīru nosist gribas ik pa laikam.
Es apzinos, ka tā ir bezspēcības sajūta, kas izraisa šo agresijas uzplūdu. Apziņa, ka tu nevari izmainīt nedz cilvēku, nedz arī apstākļus, raisa manī agresiju. Apziņa, ka tu gribēji kaut ko vairāk - no dzīves, no attiecībām, bet tas "vairāk" nekad tā arī neiestājās. Gluži pretēji - ar gadiem tu saproti, ka kļūst tikai mazāk, šaurāk. Jo svaigākas attiecības, jo vairāk cerību un ilūziju, bet gadu gaitā tu saproti, ar ko tev darīšana un arī to, ka cilvēki tā mistiski nemainās, ka viss kļūst tikai rutinētāk, ka pūles tiek pieliktas arvien mazāk, ka strīdi uzdzen arvien vairāk vienaldzības. Un kur gan ir izeja? Diez vai tā obligāti ir cita partnera meklējumos, jo ikvienās attiecībās priekšā izklājas tas pats attīstības deķītis. Pamainīt lomu tēlotājus lielas jēgas parasti nav. Ja vien patiesi kaut kur neeksistē kāds "īstais cilvēks".
Bet atgriežoties pie eksistenciāliem jautājumiem - nu kā viņas visas vienā jaukā dienā vienkārši nepiebeidz savus lauleņus? Mana draudzene Inga, kas ar savējiem sestdien bija ciemos (un mēs divatā izlakām 4.5 vīna pudeles, lai nākamā dienā pašas mirtu nost). Viņiem jau ir 3 bērni! Un viņai mūždien ir laba figūra, skaistas kleitas, glīti ieveidoti mati un smaids un gadiem viens un tas pats vīrs. Kā viņš vēl ir dzīvs?
Kā tavs vīrs ir pamanījies izdzīvot?

6/17/19 01:14 pm

Pamostos, un viņa roka ir ap mani. It kā laiks būtu tūkstoškārt apskrējis pats ap savu asi, un nekas nebūtu mainījies, lai gan patiesībā mainījies ir tik daudz. Turpinu pussnaudā gulēt, gaidot, kad modīsies bērns. No viņa ķermeņa manī ieplūst enerģija kā telefonā, kas pieslēgts pie lādētāja. Ar pirkstu galiem nobraucu pār viņa ādu un mazliet raupjajiem matiņiem uz tās. Man aizvien patīk šī sajūta.
Facebook paspiegoju vīrieti, kas kādreiz seksa portālā regulāri reklamējās kā kāds, kas sievietes labprāt par velti vizinātu, kurp vien viņas vēlas, ja vien viņam procesa laikā būs atļauts aiztikt savu dzimumlocekli (viņām nekas nebūtu jādara). Tagad viņš ir apprecējies ar skaistu gruzīnieti un viņiem piedzimis bērniņš. Kur paliek visas šīs no cilvēka serdes neizoperējamās intereses, kad viņš apprecas? Nekur. Turpat vien apakšā zem glītās virskārtas snauduļo un nogaida.
To pašu es varu teikt par savu dzīvi — tai ir viltīgi glīta virskārta. Un noteikti arī mans mīļotais silda savās slepenajās domās savas fantāziju čūskas. Un es tāpat.

5/26/19 09:03 am

Laikam beidzot sāku apzināties, ka visu mūžu esmu bijusi neglābjama sapņotāja, ne realitātes cilvēks. Bet pienāk brīdis, kad realitāte tev tiek tik spēcīgi iemesta sejā, ka tu beidzot atjēdzies. Nez, vai tas brīdis man jau ir pienācis. Ceru, ka ir.

Īstenībā nekādas lielas jēgas no romantiskiem sapņiem nav. Vismaz es vairs nesaskatu. Manas vēlmes ir noreducējušās līdz brīvībai un finansiālai drošībai. Man liekas, ka tās ir patiesi jēdzīgas lietas, ko dzīvē vēlēties. Ne visa tā romantiskā figņa, kas man pinusies pa galvu visu mūžu. Varbūt sapņi vienmēr bijuši atruna, lai nenostātos pašai uz savām kājām un neatbildētu pašai par savu dzīvi. Lidinājos kā tauriņš uz uguni.

2/4/19 11:36 am - Apgrieztās bildītes

Šodien ir tāds rīts, kad viss tracina. Mazais kārtējo reizi niķojas tikai tādēļ, ka nevar noplēst piekarinātās rotaļlietas un iebāzt sev mutē, un nekādas alternatīvas viņam neder. Mājās joprojām ir nekārtība, un jāsašķiro un jāizgludina izmazgātie drēbju kalni. Visi šie darbi, it īpaši gludināšana, liekas tik bezjēdzīgs laika patēriņš, kuru labprātāk gribētos veltīt sev — palasīt grāmatu vai ko tādu. Saldi no rīta izčučēties. Bet šīs vēlmes tikai iekrājas dzīves realitātes priekšā, kur noteikumus diktē pienākumi un atbildība. Ir jau labi, nelāgie noskaņojumi atnāk un pāriet, bet atkal es aizdomājos par to, cik daudzi no mums spriedumus par citu dzīvēm izdara pēc bildītēm internetā. Mēs tik ļoti pieķeramies "bildīšu realitātei", jo tā ir smuka, jo tajā tik daudz kas paliek aiz kadra. Un mums arī patīk radīt šo realitāti. Mēs visi tomēr neizbēgami gribam būt pievilcīgi. Tāpat arī es bildītē nogriežu nost pazīmes par apaļo puncīti un ievietoju tādu smuku, kvadrātveida kadru, kurš nemelo, tomēr arī visu neparāda. Mans sliktais noskaņojums arī ir tikai mazliet apgriezta bildīte. Jo no rīta es bērnu paņēmu gultā mums pa vidu, un mēs visi trīs saldi čučējām. Es iemigu, domājot par to, cik neizsakāmi patīkami ir piespiest mazo sev klāt.

2/3/19 09:18 am

Kopumā es apzinos, ka neesmu tas labākais "mātes materiāls". Bērna aprūpe un audzināšana savā būtībā mani tik ļoti neinteresē. Zinu, ka citas sievietes, tiekot pie bērna, izlasa 101 grāmatu, rakstus, blogus u.t.t. Es kaut ko palasu pa retam un ja kāds jautājums man patiesi nav skaidrs. Lielākoties mans bērns aug pats. Vienkārši aug un viss. Turklāt mans bērns ar laiku kļūst arvien ērtāks. Piemēram, ceļojuma laikā iemanījās nogulēt visu nakti līdz rītam — bez tradicionālās ēšanas ap trijiem — un pagaidām saglabā šo burvīgo īpašību. Ja kāds man būtu pirmajās viņa nedēļās solījis, ka nepilnu 5 mēnešu vecumā bērns man ļaus nogulēt visu nakti, es nebūtu ticējusi. Jo sākumā tā bija pamatīga šoka terapija un zombijdzīve, ceļoties naktī ik pa 2 vai 3 stundām un pa dienu pieķerot sevi miegam ciet, pat ejot pa ielu.

Man patīk mans bērns, bet jāatzīst, ka esmu egocentriska, vienmēr esmu bijusi un laikam arī būšu. Man vienmēr ir vajadzējis laiku, lai gremdētos sevī. Man vienmēr ir bijušas savas intereses. Arī pašlaik, kad rakstu šo tekstu, bērns guļ klēpī, un ar vienu roku es atbalstu viņa galvu un turu piena pudeli pie mutes, bet ar otru dragāju pa tastatūru. Esmu iemanījusies visnotaļ veikli žonglēt bērnu pa rokām un pielāgot savām vajadzībām.

Vēl viens akmens manā dārziņā par to, ka neesmu mazo ekskluzīvi zīdījusi ne pirmos 3, ne pirmos 6, kur nu vēl vairāk mēnešus. Vispār bērnu zīdīju tikai pirmos 3 mēnešus un lielākoties tikai no rītiem un vakaros, jo pamatā viņš ēda piena maisījumu. Jāatzīst, tas iesākās jau slimnīcā, kur man vienkārši lika viņu piebarot ar maisījumu nepietiekamā svara un dzeltes dēļ. Līdz ar to krūtsbarošana jau sākotnēji kļuva vien par mierinošu piedevu. Bet 3 mēnešu vecumā bērns sāka interesēties par pasauli sev apkārt un kļuva slinks zīdējs. Es arī neuzstāju. Un, jāatzīst, jutos atvieglota par to, ka varēju izbeigt attiecības ar barošanas krūšturiem un ieliktņiem, kas uzsūc noplūdušo pienu. Man tas viss krita uz nerviem. Gribēju beidzot atgūt savu ķermeni. Egoiste.

Un tomēr es sevi netiesāju. Ir mātes, kuras nav zīdījušas bērnu vispār. Vai nav bijis piena vai vienkārši pašas pieņēmušas tādu lēmumu, kā, piemēram, mana kaimiņiene. Un es neuzskatu, ka par to kādu varētu nosodīt vai tiesāt. Ir ļoti daudz sieviešu, kas sirgst ar perfekcionismu, tādā veidā sevi pakļaujot gan pēcdzemdību depresijas, gan citiem riskiem. Bet es uzskatu, ka, tiekot pie bērna, viena no svarīgākajām lietām jaunās mammas dzīvē ir veselā saprāta saglabāšana un maksimālas atpūtas iespējas. Jau no pirmajiem mazā dzīves mirkļiem man nebija, kas palīdz. A. vienmēr strādāja. Neviens manā vietā ne reizi naktī necēlās pabarot mazo. Tas bija mans uzdevums. Un tad arī sapratu, ka, par cik viss turas uz maniem pleciem, man jāgādā, lai šie pleci dabūtu arī atpūtu un iespēju garīgi atslābt, restartēties. Manā gadījumā tas nozīmēja nebarot bērnu stundām ilgi ar krūti, censties maksimāli izgulēties un rast laiku sev, arī esot mājās vienai ar bērnu. Es negrasījos sajukt prātā, bet ātrāk ievirzīt savu dzīvi tādās sliedēs, lai priecātos par mazā esamību.

Gadās gan arī man pa kādam vainas dūrienam. Piemēram, nesen netīšām uzdūros kādam video, kā pareizi vannot mazuli, un sapratu, ka nekad to pareizi neesmu darījusi. Tāpat daudz ko citu. Bet mani arī fascinē tas, cik ļoti uzskati par zīdaiņu aprūpi pa gadiem un paaudzēm ir mainījušies. Un tas liek aizdomāties, ka mēs taču izaugām itin labi. Kāpēc gan būtu dzelžaini jāīsteno mūsdienu nostādnes? Visu var piemērot savai situācijai un izjūtām. Apzinos, ka arī bērna vadīta ēšana nebūs gluži tas, kā sākšu piebarošanu, un mani īpaši neuztrauc, ka tie tagad ir valdošie principi. Jo pirms dažiem gadiem vēl bija citi. Kā stāstīja mana brāļa dzīvesbiedre, tad ar vienu bērnu tas pats dakteris lika pirmo dot burkānu, bet ar otru — ķirbi. Nu izauga gana veselīgs gan burkāna, gan ķirbja ēdājs.

Bērnam visu to labāko. Jā, protams, savā būtībā tā ir katra mīloša vecāka vēlme. Bet reizē nevar pamest novārtā sevi. Jo, ja arī sev nedosi to labāko, tad nebūs spēka dot bērnam. Es labāk esmu atpūtusies un smaidīga mamma, ne tāda, kura nogurumā bļauj uz savu brēcošo zīdaini, jo ir pārmocījusies, īstenojot perfektu aprūpi. Īstenībā es ne reizi neesmu kļuvusi neiecietīga vai nepacietīga un man liekas, ka tas tieši tādēļ, ka esmu saglabājusi veselīgu egoismu. Es apzinos, ka ne vienmēr izdosies iedot bērnam visu to labāko. Tie ir labi centieni, bet dzīves realitāte ir citāda. Ir cilvēki, kas pirks dārgus bio produktus un īstenos savā ģimenē ļoti veselīgus ēšanas paradumus, kas ir apsveicami, bet es palieku pie uzskata, ka jādzīvo iespējami vienkārši un ar to, kas sadzīvē viegli pieejams. Mans bērns neaugs bio/eko burbulī, bet tajā dzīves realitātē, kāda tā ir — un tajā būs veselīgas un mazāk veselīgas lietas. Kā jau īstā dzīvē.

2/3/19 07:25 am - Realitātes

Dažreiz es pamostos naktī vai agri no rīta, un man liekas sirreāli tas, ka man viņi abi ir — A., kas guļ blakus, roku pāri aplicis, un mazais savā gultiņā. Šī realitāte citreiz liekas kā sapnis. Varbūt ikvienu dzīvi var sajaukt ar sapni, bet iepriekš es tik ilgi esmu bijusi brīva un pati priekš sevis, ka aizvien ir grūti aptvert, cik ļoti mana dzīve ir mainījusies. Dažreiz liekas, ka no visa šī var pamosties un atkal būt sev.

Kad 7.30 no rīta pieceļos un uzvāru sev kafiju, pa virtuves norasojušo logu redzu austam rozīgu gaismu. Skaļi čivina putni, it kā būtu pavasaris. Bet te putni čivina arī ziemā. Man patīk šis mirklis — līdz kaulam sev. Pavisam īss mirklis, kurā esmu viena, kurā es uz sekundi spēju noticēt savai vienatnei. Īstenībā jau mēs varam būt vieni arī attiecībās, arī ar bērniem, ģimeni. Jo vienmēr ir tie laukumi sevī, kuros neviens cits nevar ielūkoties. Un pat tie laukumi, kurus mēs paši tikai nojaušam, ne izprotam. Migla sevī.

Kad izdodas atrast laiku, iegrimstu Lisas Sī grāmatā "Sniega roze un slepenais vēdeklis". Ļoti sen, gadiem ilgi, neesmu ar aizrautību lasījusi kādu grāmatu tīri stāsta, sižeta pēc. Biju aizmirsusi to mazliet bērnišķīgo prieku atvērt vakarā gultā grāmatu un pazust stāstā kā citā realitātē.

2/2/19 10:30 am

Naktī pusmiegā es tikai jūtu, kā A. pēc darba ierāpjas gultā man blakus, noskūpsta manas krūtis, apskauj, un es guļu tālāk. Naktīs es grimstu savās tumsnējās sapņu pilīs. Tad es esmu brīva no pienākumiem un atbildības, mana zemapziņa klejo savos ēnainajos mežos, kamēr augums gultā grozās un pinas segā. Citādāk es joprojām neesmu novākusi pēcceļojuma nekārtību viesistabā, kaut atgriezāmies trešdien pavēlu vakarā. Čemodāni, lai arī beidzot izkrāmēti, joprojām skumīgi stāv plāna vidū (un negribas tos likt skapī, kurā tie ticamāk mitruma dēļ sapelēs), sandales mētājas uz paklāja, suvenīri malu malās. Ikdiena jau ieskrējusies ar savām slapja sniega un drēgnu dienu tupelītēm, bet es tikai grimstu slinkumā. Jo es jau patiesībā dzīvoju burbulī, tāda sajūta. Mana dzīve paiet uzpūstā ziepju burbulī. Būt mājās ar zīdaini, kamēr citi dodas uz darbu, ir ļoti vienveidīgi, pasargāti un it kā atrauti no realitātes. Protams, šī arī ir dzīve, un varbūt patiesībā šādi man patīk labāk, bet tik un tā nepamet sajūta, ka īstā dzīve paslīd garām. Plus vēl tas, ka neesmu Latvijā. Es nezinu, kāpēc, bet es nevaru dabūt ārā no savas apziņas sajūtu, ka ikdiena pieder Latvijai, ka tā ir vienīgā un īstenā ikdiena, tā, kas apjozusies mokoši garām pelēksniega ziemām un ilgi gaidītām, kā gājputna kliedziens spalgām vasarām.
Powered by Sviesta Ciba