nu kamōn, kādas muļķības. es nezinu, kuras jaunās teorijas godātais Līsmans domā, bet neizklausās, ka viņš būtu kaut ko lasījis vai, ja ir lasījis, būtu kaut ko sapratis.
(bet nu ja viņš nosauc kaut vienu jauno teoriju, kas būtu super neadekvāta, droši vien es varētu iekomentēt adekvātāk)

(Reply to this) (Thread)

protams, ka pilnīgi visas bez izņēmuma :)
domāju, ka ne viņš ne es tevi nepārliecināsim un tas arī nav vajadzīgs.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

man šķiet, ka "ar tevi nav vērts diskutēt, tāpat nepārliecināšu" toč liecina vai nu par necieņu pret manu spēju domāt, vai arī necieņu pret attiecīgi citētajiem uzskatiem (vai vismaz to pamatotību kaut kādā realitātē, nevis nīgrā burkšķēšanā)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

pat ne tik daudz par pārliecināšanu runājot, bet par to, ka cieņa pret otra uzskatiem nozīmē arī pieņēmumu, ka otram varētu būt actually noderīgi redzēt pretargumentus, lai varētu precizēt savus uzskatus, līdzīgi kā, teiksim, ir noderīgi arī klasiskam arhīvu urbējam, kas pamatā izmanto vēsturiskās metodes, palasīties "jaunās teorijas", kas analizē arhīvu kā tādu

(Reply to this) (Parent)

Tu un tavs bezjēdzīgais bullshit job ir labs piemērs.

(Reply to this) (Parent)

Citāts no K.P.Līsmana grāmatas anotācijas:
"Izglītība ir viens no modernās kultūras atslēgas vārdiem, kas nepazūd no pasaules, Eiropas un Latvijas mediju slejām un publisku diskusiju tribīnēm, par izglītību runā visi – politiķi, uzņēmēji, izglītības nozares darbinieki, pedagogi un studenti, skolēnu un bērnudārznieku vecāki. Taču ko šis jēdziens īsti nozīmē? Ko mēs sagaidām no izglītības, kādas cerības ar to saistām? Šodien izglītība ir provokācija – tā apgalvo austriešu filozofs un esejists Konrāds Pauls Līsmans. Šajā grāmatā apkopotas viņa aptuveni 15 gadu ilgās pārdomas par izglītības jautājumiem un problēmām Eiropā. Līsmans analizē izglītības izmaiņas vienotajā Eiropas telpā kopš Boloņas procesa sākuma, atklājot ne tikai mūsdienu izglītības problēmas, bet arī visas modernās sabiedrības iekšējās pretrunas un nākotnes scenārijus."

Pareizi, ko tur kaut kāds sūda filozofs Vīnes Universitātes profesors sajēdz no teorijām, honeybee, protams ir nesamērojami erudītāka un viedāka par kaut kādu tur Līsmanu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tev atkal ir tieksme argumentēt no autoritātes nevis no būtības :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Kura govs būtu māvusi.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

``kurš govs`` skanēja labāk. Dženderkorektāk tb :D

Abet vispār es tā nedaru. Neargumentēju no autoritātes. Prasts līmenis tas ir.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tu tikai to vien dari par jebkuru tēmu. Tu pat nesen sacerēji postu, kurā apmeloji mani, tāpēc, ka nebiju pazemīgs tām autoritātēm, kurām pazemīgs esi tu, nekādā veidā necenšoties neko argumentējot, bet uzbrūkot man ar nepamatotu "naida runu". Man gan izdevās tevi savaldīt.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu tas tu pārstāji bīdīt piramīdmegalītmisticismu, agrāk ankhā un tml tu to darīji, bet nu okej nav svarīgi, beidzi un beidzi.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Es nekad nebīdiju misticismu. Misticims nozīmēt "kaut ko uzbūvē ar burvestību". Tas esi tu, kas tic mistiskajai domāšanai par bronzas skrāpju mistiskajām īpašībām, ko tu kopī peisto no autoritātēm, kurām esi pazemīgs. :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

pagpag nu davaj bez rokām. Ja es vairs nesaku ka tu bīdi misticismu tad kur ir tās feikās autoritātes. Pēdējais ko es iepostēju bija par Nīlas gultnes maiņu laika gaitā => agrāk akmeņus pievest bija tuvāk. Es vriģe neko neteicu/ nerepostēju par bronzu un skrāpjiem.

(Reply to this) (Parent)

Zinātnē tas tā nestrādā, par mākslu nezinu, varbūt.

(Reply to this) (Thread)

jaunākais telefona modelis ar salokāmu ekrānu?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tam nav īsti sakara ne ar zinātni ne ar tehnoloģijām. Tur nav nekā jauna. Tas ir par dizainu. Viņi maina dizainu lai pievilinātu pircējus. Pēc būtības tas ir tas pats - centimetru viļņu diapazona sakaru ierīces un datora apvienojums. Tas jau bija. Nekā jauna. Jauns bija pats šādas ierīces princips un tas jau ir kādu laiku atpakaļ.

(Reply to this) (Parent)

Nu t.i. vienkāršāks piemērs. Ir beņķītis. Ir krāsas, dažādas. Ir zaļš beņķītis. Un tagad ir sarkans beņķītis. Jaunums tipa. Tas ir kaut kas jauns? Nē tas ir tas pats beņķītis un tās pašas krāsas, citādā salikumā.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

mhm, par šo nepareizo vārda jauns lietojumu arī Līsmans domā, kad runā par tehnoloģijām.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

OK, tikai tur nav jaunas tehnoloģijas. Jauna tehnoloģija ir piemēram pats šūnu sakaru princips, jauna tehnoloģija ir dators kabatas izmērā, ietilpīgas baterijas, plakans krāsains ekrāns.

(Reply to this) (Parent)

Ir laikmetīgās izstādes, kur dejavu sajūta. Manuprāt, tas radikāls izteikums. Jo vispārinājumi reti kad darbojas. Lai gan kopš sešdesmitajiem tiešām mākslā darbojās sauklis Pārsteidz mani!

Nezinu, kā es domātu, ja būtu uzaugusi Rietumos ar laikmetīgo mākslu. Varbūt vairāk piekristu, varbūt nepiekristu.

Mana pieredze pagaidām tāda. Jā, jaunībā viss jauns, meties tik iekšā zināšanās, lekcijās, grāmatās. Tādā ziņā pat gadimtus sena māksla ir atklājums. Mākslas vēstures skolotāja stāstīja, ka Latvijā jau nu gan laimetīgā māksla pārsvarā atdarinājumi un haltūras. Nu cik varot tās instalācijas un asiņainas higiēniskās paketes izstādīt. Tad arī izlēmu pati aiziet uz izstādi. Gaidīju, ko traku, jo visu laiku biju dzirdējusi, ka mūsdienu mākslas uzvedums šokēt skatītāju, lai pamodinātu. Izstādes tēma bija daba. Taču ļoti mierīga un mediatīva, vairāk prātā palika latvieša saikne ar darbu. Par pārējo skatītājs pats varēja izlemt domāt vai nedomāt. Tā arī zuda mani aizspriedumi, ka laikmetīgā māksla aizrāvusies tikai jauno formu un vēlmi šokēt.

Spilgtākais piemērs bija viena Homo Novus izstāde 2015. gadā Homo Desperatus. Tur bija nofilmēti dažādu problemātisko vietu uz mūsu planētas maketi - fabrikas, stadiona celtniecība, iphone rūpnīca, sagruvuši tirdzniecības centri, kara zonas, narkomānu rehabilitācijas centri un palaisti tajās skudras. Nekas oriģināls, taču tāds panorāmisks skats uz cilvēka sugu, kas pati sevi iznīcina vai nevar savā starpā sadzīvot, ekspluatē citus. Tā vistiešākā veidā bija vēlme runāt par patiesību, nevis šokēt. Jo vairāk bija sāpīgi to skatīties, bet nekā pretīga tur nebija. Lai gan nenoliedzu, arī tādi darbi ir.

Ja katrs cilvēks ir vesela pasaule, arī katrs mākslinieks tāds ir, ja ir patiess.

Var kaitināt vienveidība vai sekošana kādām tendencēm, bet nepiekrītu, ka laikmetīgā māksla rada labsajūtu, lai nebūtu jādomā.

(Reply to this) (Thread)

Šokējošā māksla jau nu ir konkrēti pagājušais gadsimts, tagad arī tie, kas šokē, to cemšas darīt ar reālu pamatojumu :)

(Reply to this) (Parent)

nu tad jau atpakaļ pie klasiskā marksisma ^^

bet kā jau te minēja, laikmetīgā māksla tiešām nav tendēta uz baudu, gluži pretēji. starp citu, arī literatūrā nupat jau ir tik daudz neērtu darbu, ka ir pavēries ceļš gandrīz vai pretējiem tekstiem, laikmetīgo literatūru, kuras iluzorums nav vājāks par sieviešu žurnālu iluzorumu, bet uz “neērto patiesību” fona tā tàpat ir kas jauns.

(Reply to this) (Thread)

arī Markss ir pārāk jauns

(Reply to this) (Parent)

Ko īsti nozīmē `` neērtu``? Kas ir teiksim ``neērts romāns``?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

man tieši negribējās konkrētībās runāt, bet, ja runā par vietējo literatūru, tad neērtas ir vēsturiskās grāmatas, kuras runā par kara etc. šausmām (tādu mums daudz), kā arī augsto plauktiņu darbi kā Perveņeckas Krematoss (tādu mums mazāk). pretējā tendence būtu Kalendārs, kas rada jauku un izjustu pasauli, kurā patverties, bet, nu, ar realitāti tur sakara maz un tā tas nemaz nav paredzēts. Kalendāra panākumi tā kā parādītu, ka lasītājiem vismaz mūsu vietējā kontekstā skarbās patiesības ir apnikušas.

(Reply to this) (Parent)