|
Sep. 21st, 2022|02:44 pm |
Ir laikmetīgās izstādes, kur dejavu sajūta. Manuprāt, tas radikāls izteikums. Jo vispārinājumi reti kad darbojas. Lai gan kopš sešdesmitajiem tiešām mākslā darbojās sauklis Pārsteidz mani!
Nezinu, kā es domātu, ja būtu uzaugusi Rietumos ar laikmetīgo mākslu. Varbūt vairāk piekristu, varbūt nepiekristu.
Mana pieredze pagaidām tāda. Jā, jaunībā viss jauns, meties tik iekšā zināšanās, lekcijās, grāmatās. Tādā ziņā pat gadimtus sena māksla ir atklājums. Mākslas vēstures skolotāja stāstīja, ka Latvijā jau nu gan laimetīgā māksla pārsvarā atdarinājumi un haltūras. Nu cik varot tās instalācijas un asiņainas higiēniskās paketes izstādīt. Tad arī izlēmu pati aiziet uz izstādi. Gaidīju, ko traku, jo visu laiku biju dzirdējusi, ka mūsdienu mākslas uzvedums šokēt skatītāju, lai pamodinātu. Izstādes tēma bija daba. Taču ļoti mierīga un mediatīva, vairāk prātā palika latvieša saikne ar darbu. Par pārējo skatītājs pats varēja izlemt domāt vai nedomāt. Tā arī zuda mani aizspriedumi, ka laikmetīgā māksla aizrāvusies tikai jauno formu un vēlmi šokēt.
Spilgtākais piemērs bija viena Homo Novus izstāde 2015. gadā Homo Desperatus. Tur bija nofilmēti dažādu problemātisko vietu uz mūsu planētas maketi - fabrikas, stadiona celtniecība, iphone rūpnīca, sagruvuši tirdzniecības centri, kara zonas, narkomānu rehabilitācijas centri un palaisti tajās skudras. Nekas oriģināls, taču tāds panorāmisks skats uz cilvēka sugu, kas pati sevi iznīcina vai nevar savā starpā sadzīvot, ekspluatē citus. Tā vistiešākā veidā bija vēlme runāt par patiesību, nevis šokēt. Jo vairāk bija sāpīgi to skatīties, bet nekā pretīga tur nebija. Lai gan nenoliedzu, arī tādi darbi ir.
Ja katrs cilvēks ir vesela pasaule, arī katrs mākslinieks tāds ir, ja ir patiess.
Var kaitināt vienveidība vai sekošana kādām tendencēm, bet nepiekrītu, ka laikmetīgā māksla rada labsajūtu, lai nebūtu jādomā.
|
|