ceļa malā stāv stirna un skatās man tieši virsū, tieši acīs
es viņu pamanu un arī skatos tieši virsū, tieši acīs
un tad viņa izlemj skriet
un es tik bremzēju
un viņa tik skrien
es - bremzēju
viņa - aizskrien tālumā
ja nu kāds nepaklausīgs matiņš kažokā, tas varbūt mašīnai putekli notrauca
ne vairāk

nu un nākamajā dienā braucu atpakaļ un tajā pašā vietā, gluži vai tajā pašā laikā
tikai, saprotams, ceļam otrā pusē
atkal viņa
bet šoreiz laicīgi un kājasrokas mazāk drebēja pēc tam..