visu víkendu njemos ar darba lietām. aiz labas sirds piekritu palīdzēt ar publicitāti kaut kādai sūda delegācijai uz Ukrainui, kurai pēc hierarhijas nekas nepienāktos (mēs protams nerakstām par pilnīgi visu, kas notiek Parlamentā, jo te notiek nenormāli daudz, un mēs izvēlamies tikai svarīgāko un interesantāko, un iekšēji ir liela konkurence starp notikumiem, kurus mēs izvēlamies EP vārdā izsūtītām preses relīzēm, tvītiem utt. Tomēr, ja attiecīgajai struktūrvienībai ir labas darba attiecības ar kādu no preses sekretāriem, viņi var lūgt EP vārdā izplatīt arī kaut ko neinteresantu, bet politiķa ego svarīgu, bet jāņem vērā, ka pārāk daudz spama saviem žurnālistiem sūtīt nedrīkst, lai nezaudētu uzticēšanos) tātad, otrkārt, tas iekrita manā atvaļinājuma dienā, bet nevienam to nevar deleģēt, jo kolēģiem uzreiz būtu skaidrs, ka tas nav jādara, treškārt, zero news value un zero quotability, un tad vēl ierēdnīte grib visu pārrakstīt un sešreiz nočekot, piektdienas naktī. lai viņas deputāts teikumā ir ielikts pirms otra deputāta. drusku jāpamaina vārdu kārtība visos teikumos un arī cienīgāk jāmin tituli. es sākumā reaģēju sev raksturīgajā pasīvi agresīvajā veidā - vairākas reizes nodzēsu un pārrakstīju īsziņu ar saturu "labi, bet fyi ka..." un "šoreiz OK bet vispār zini, ka..." "nu piedod tas ir drusku par traku es iekšējās varas cīņās nepiedalos varbūt gribi atnākt pastrādāt manā nodaļā", un nolēmu šoreiz izdarīt citādāk, proti, uzrakstīt aktīvi agresīvā veidā: "publicēs tad un tad, un tev vairs pārlasīt nesūtīs". Man par lielu pārsteigumu, viss uzreiz norima, cilvēks otrā galā pēkšņi mainīja uzvedību, pierāvās, pateica "ok", "I trust you", it kā būtu saņēmis jau gaidītu sitienu, vienkārši pamēģināja, ja nu sanāk uzvarēt.

Man nepatika. Mani apbēdina cilvēki, kas pušo limitus, tipa, pamēģinās, varbūt varēs neatdot naudu, varbūt varēs izsist cauri šito un to, varbūt nepamanīs, izšmauks vēl šis vārdiņš un viena maza cīņa no manas puses būs uzvarēta. Es vienkārši nesaprotu manipulāciju ar otru cilvēcisku būtni karjerisma vārdā. Tā ir pasaule, kurā es nevēlos darboties.

Un vēl, mani besī cibā slēptā lielīšanās, jo īpaši, kur meitenes vāji maskēti lielās ar piekrišanu vai privātās dzīves vētrainību (it kā starp citu, vai sākot ar "tas mirklis, kad....") tur jaušas cauri arī kaut kāds power game, un es, izlasot šādu ierakstu, sajūtos izmantota. no sērijas, šeit taču mēs dalāmies stāstos, kāpēc jūs slepeni rīkojat arī skriešanās sacīkstes?