lielos vilcienos un mazos tramvajos es daudz ko neatceros, bet ir tādas mazās ainiņas, kuras gribētos pierakstīt un tad varbūt reiz mēģinām saprast, kas te īsti ir noticis. bet tas jau pēc tam, kad man nebūs gadsimta nojūgšanās katru dienu (tikko dziedājām visādas ziemassvētku un tautasdziesmas ak, eglīte melodijā, apmēram tā man te iet ar galvu). piemēram, tādi brīži ir šņabja dzeršana no rīta fonteina recepcijā no blašķītes vāciņa kā sods par neizdarīto iesvētību pienākumu, ierašanās Siguldas vilciena stacijā pilnīgā pavasara lietū un sastapšanās ar ļoti smaidīgu puisi, kurš par to man iedeva rozi (par to, ka es ierados Siguldā, jo tur meitenēm dod rozes stacijā, vismaz reizi gadā), vakardienas radio intervija, kurā pārkāpu savas bailītes un vispār pati klausījos, kā izklausos (man, godīgi sakot, patīk mana balss, un es saprotu, ka tas vispār tā bieži nav), tas, ka mums uz visiem trim monitoriem savā biroja stūrītī ir benedikta kamberbača bildes, kuras regulāri mainām, un vēl un vēl un vēl. braukšana lietū mašīnā turpu šurpu, projektu rakstīšana uz laptopa mašīnā, tas milzīgais zaļums aiz loga un sajūta, ka ir beidzot sācies mans mīļākais laiks gadā, zaļš, tik pilns un tik, nezinu, dzīvi apliecinošs, vai. gribētos skriet pa naktīm apkārt, elpot pilnām plaušām un vienkārši būt.
tikmēr šajā realitātē ir tā, ka es esmu no stresa pārstājusi skatīties savu personīgo epastu, jo manā prātā ir tikai tik daudz vietas, esmu pārstājusi gulēt vairāk par sešām stundām diennaktī un arī pārstājusi būt sakarīga. biedējošākais šajā visā ir tas, ka šim stāvoklim vajadzēja iestāties aptuveni augusta beigās, nevis jau tagad, bet es ļoti ceru, ka šīs ir manas personīgās ugunskristības, pēc kurām vienkārši būs vieglāk. tas kritiskais posms, kurā prāts izstiepjas un izplešas, muskuļi trako un raujas, un tad pēc tam pielāgojas un var. citādāk es jūtos kā ļoti, ļoti slikts cilvēks par solījumu došanu un to neturēšanu, par to, ka arvien biežāk es kaut ko nevaru, un man nepatīk nevarēt.
bet tas viss tā. maijs man jau desmit gadus asociējas ar R., es pat nezinu, kāpēc, 2004. gada maijā mēs pat nepavadījām tik daudz laika kopā, bet kaut kā tas lietus, zaļums un svaigais gaiss tik ļoti viņu uzjundī, ka viss joprojām sāp. šodien gāju pa ielu, pretī nāca puisis, kurš ļoti izskatījās pēc R., un bija tāds kā būtu, ja brīdis. jūlijā būs divarpus gadi, kopš vairs nav, es to visu ļoti labi zinu un saprotu, es nu jau varētu viņa kapu atrast arī tumsā, bet šajā situācijā mans prāts ir tik ļoti neracionāls, ka man joprojām liekas, ka viņš ir. tas pat nav nekas smags vai bēdīgs, tas ir kaut kādā citā pasaulē un dimensijā, un ir tik jocīgi. ir tiešām ļoti, ļoti jocīgi, kā dzīve iet uz priekšu un vienkārši velk mani līdzi.
in other news, joprojām ceru un stipri ticu, ka, ja man izdodos ieviest konkrētu rutīnu, konkrētas lietas dzīvē, man būtu daudz vieglāk. es labāk atcerētos, par ko ar ko runāju, ko un kur lasīju un redzēju, un vispār būtu lielāka kontrole. bet nav. ļ. gaidu braukāšanās beigas, piektdien noslēdzam tūri, pietiek, nu. lai cik ļoti man patīk kratīties pa Latviju un redzēt, kā cilvēki dzīvo un ko viņi domā citur, šis ir bijis ļoti, ļoti, ārkārtīgi nogurdinošs process.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
deloveja_kundze) rakstīja,
