visi apkārt pamazām sapārojas. laikam jau tāda ir tā koju dzīve (un vispār dzīve ļoti slēgtās kopienās) - mēs visi dzīvojam kopā (skolas noteikumi; tā jau forši, bet reizēm apnīk), mācāmies kopā, un, tā kā skolas darbu ir nenormāli daudz, nekur īpaši iet ārā nemaz nesanāk. un tā nu visi sadalās pāros un taisa drāmas. tik es vēl tā turos (no otras puses, mana dziļākā pārliecība ir tas, ka nevienam tik un tā nepatīku. un visādi ikdienišķi nieki, kas pierāda pretējo, nez kāpēc nestrādā. diezgan stulbi)
it kā pagāšgad kojās jau bija diezgan līdzīgi, bet tur kaut kā visi braukāja pa mājām vai nemaz nedzīvoja kopā, tb - īrēja dzīvokļus un tā. bail pat domāt, kas notiks pēc diviem gadiem, kad skola pārcelsies uz ēku piecu minūšu attālumā no kojām.
bet vispār mēs rīt filmēsim Amsterdamu, so excited. un tāpēc laikam jāiet gulēt, bet sirdsapziņa īsti neļauj - nu jau ir tas stāvoklis, ka nevar likties mierā, jo ir tik daudz nepadarītu lietu. sasodīts, kāpēc gan man nepietiek ar vienkāršu kopsavilkumu izlasīšanu, bļin, bet vajag vienmēr izlasīt visu pa īstam.