aņa delovejevna ([info]deloveja_kundze) rakstīja,
@ 2010-02-08 13:32:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Entry tags:bet vispār

un tad reizēm, kad man kaut kas sanāk, piem., kaut vai atvērt konservus ar nazi un nesabojāt bundžiņu vai roku ādu vai pirmajā braukšanas nodarbībā nevienu nenobraukt, pat neieskriet sniegā un sākt jau braukt pa ceļiem, tiesa, nomaļiem un patukšiem, bet tomēr - īstiem ceļiem, man sāk likties, ka varbūt, varbūt tomēr es neesmu nemaz tik ļoti bezcerīga. ka varbūt es esmu pārspīlējusi ar to visu paškritiku un sevis redzējumu sliktā gaismā. ja izdomā, kā varētu tikt galā ar pašu sliktāko, kas var notikt, viss pārējais liekas fufelis. un ir patīkami tajos brīžos, kad redzi, cik liels fufelis tas tiešām ir.



(Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]nistagms
2010-02-08 14:36 (saite)
man šķiet, ka mani personīgie feiluri pārsvarā ir nevis no tā, ka es kaut ko nevarētu izdarīt, bet vairāk no domām par to, ka man tas nesanāks 'labi'

(Atbildēt uz šo)


[info]f
2010-02-08 18:20 (saite)
dažreiz nudien vajag sev pajautāt - vai tev ir, ko zaudēt? kas ir sliktākais, kas var notikt?

un braukšanas nodarbībās... vai tad instruktoram nav bremžu pedāļi?

(Atbildēt uz šo)


Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?