hestia ([info]hestia) rakstīja,
@ 2011-06-03 22:12:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Mūzika:Piano Magic - Amongst The Books, An Angel

Mana vecmāmiņa, piemēram, izjūt aizvainojumu attiecībā uz savu ķermeni. Viņa patiesi dusmojas par to, ka tas izrāda nolietošanās pazīmes. Viņas ķermenis esot viņu pievīlis. It kā tas būtu neuzticīgs vīrs. It kā tā būtu kāda netaisnība. Savādi, cik dažādi cilvēki uztver sava fiziskā veidola katastrofas. Ar mani ir citādi. Es vienkārši ar laiku nogurstu no sāpēm. Nav nekā nogurdinošāka par nepārejošām sāpēm. Tomēr es nekad neapvainojos. Nedusmojos. Ne uz ķermeni. Vairs arī ne uz sevi. Man vienmēr ir šķitis, kaut kā pēc noklusējuma šķitis, ka ķermenis ir kaut kas absolūtāks un nenovēršamāks par mani, neaizvietojamāks. Līdz ar to- ko gan es tam varu pārmest. Mēs esam katrs no savas dimensijas, un kādu rītu es pamodīšos kā jebkura (kāda cita), un mēs vispār ejam katrs savu ceļu.



(Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]pelnufeja
2011-06-03 22:54 (saite)
Es reizēm dusmojos uz Dievu, uz ķermeni nekad. Bet nevis par slimību, bet par to, ka es to nespēju saprast, nespēju aptvert tās sūtību.
Un no sāpēm tiešām nogurst.

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]hestia
2011-06-03 23:54 (saite)
Absolūti neesmu reliģiska, nevaru par tādām lietām spriest, tomēr nedomāju, ka kaut kam vispār ir kāda sūtība.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]augsne
2011-06-04 00:33 (saite)
Interesanti. Tu netici arī tam, ka slimības sūtība var būt norādīšana uz psiholoģiskām problēmām?

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]hestia
2011-06-04 08:32 (saite)
Slimība, protams, var norādīt uz kaut kādām psiholoģiskām problēmām, bet es neticu, ka tai var būt kāda sūtība.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]pelnufeja
2011-06-04 01:52 (saite)
Es arī neesmu īpaši reliģiska, bet ticu, ka Dievs ir, līdz ar to ticu arī tam, ka slimība tāpat kā viss cits tiek sūtīta ar kādu jēgu (īpaši tādas slimības, ar kurām nevar cīnīties), ja cilvēks tam netic, manuprāt, ir šausmīgi grūti.
Jā, un ārstējamās slimības, pēc manām domām, norāda uz neatrisinātām iekšējām problēmām. Tātad, ja cilvēks ir slims, viņam kaut kas ir jāsaprot, jāiemācās. Tāda ir mana dziļākā pārliecība. Bet par spīti tai es šad tad niknojos uz Dievu par to, ka viņš man nav ļāvis izprast slimības sūtību. Un bez sajēgas par to es esmu gatava padoties, tieši tāpēc, ka esmu nogurusi no mūžīgajām sāpēm visās nozīmēs.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]hestia
2011-06-04 08:31 (saite)
Es domāju, ka dzīvība kā tāda ir nejauša, haotiska, bezjēdzīga un nežēlīga. Un nav nekāda augstāka Plāna. Tā tikai atražo pati sevi, bezgalīgi. Manuprāt, ja ir Dievs, tad viņš guļ aizmidzis un sapņo mūs, un, kad viņš pamodīsies, mēs visi iegāzīsimies nebūtībā (neprecīzs citāts no kādas grāmatas, kuras nosaukumu esmu aizmirsusi). Vai arī Dievs visu šo radīja garlaicības, ziņkārības dzīts, bet viņam ātri apnika vienkārši noraudzīties mūsu rotaļās, tā vietā viņš izliekas par vienu no mums, varbūt staigā noplīsušā frotē halātā, dzer viskiju un raksta viduvējas lubenes.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]pelnufeja
2011-06-04 12:36 (saite)
Bet, ja tā ir, tad jau nav nekāda iemesla izturēt.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]hestia
2011-06-04 12:46 (saite)
Iemesls ir vienmēr. Iemesls turpināt izturēt, dzīvot dzīvošanas dēļ. Bet tas ir tikai mans skatījums uz lietām. Neesmu nekad nevienu atrunājusi no viņa Dieviem u.t.t.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]pelnufeja
2011-06-04 13:05 (saite)
Es nemaz nespēju izdzīt Dievu no savas dzīves, lai arī cik ļoti to reizēm nevēlētos.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?