hestia ([info]hestia) rakstīja,
@ 2011-06-03 22:12:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Mūzika:Piano Magic - Amongst The Books, An Angel

Mana vecmāmiņa, piemēram, izjūt aizvainojumu attiecībā uz savu ķermeni. Viņa patiesi dusmojas par to, ka tas izrāda nolietošanās pazīmes. Viņas ķermenis esot viņu pievīlis. It kā tas būtu neuzticīgs vīrs. It kā tā būtu kāda netaisnība. Savādi, cik dažādi cilvēki uztver sava fiziskā veidola katastrofas. Ar mani ir citādi. Es vienkārši ar laiku nogurstu no sāpēm. Nav nekā nogurdinošāka par nepārejošām sāpēm. Tomēr es nekad neapvainojos. Nedusmojos. Ne uz ķermeni. Vairs arī ne uz sevi. Man vienmēr ir šķitis, kaut kā pēc noklusējuma šķitis, ka ķermenis ir kaut kas absolūtāks un nenovēršamāks par mani, neaizvietojamāks. Līdz ar to- ko gan es tam varu pārmest. Mēs esam katrs no savas dimensijas, un kādu rītu es pamodīšos kā jebkura (kāda cita), un mēs vispār ejam katrs savu ceļu.



(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]pelnufeja
2011-06-04 12:36 (saite)
Bet, ja tā ir, tad jau nav nekāda iemesla izturēt.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]hestia
2011-06-04 12:46 (saite)
Iemesls ir vienmēr. Iemesls turpināt izturēt, dzīvot dzīvošanas dēļ. Bet tas ir tikai mans skatījums uz lietām. Neesmu nekad nevienu atrunājusi no viņa Dieviem u.t.t.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]pelnufeja
2011-06-04 13:05 (saite)
Es nemaz nespēju izdzīt Dievu no savas dzīves, lai arī cik ļoti to reizēm nevēlētos.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?