Mana vecmāmiņa, piemēram, izjūt aizvainojumu attiecībā uz savu ķermeni. Viņa patiesi dusmojas par to, ka tas izrāda nolietošanās pazīmes. Viņas ķermenis esot viņu pievīlis. It kā tas būtu neuzticīgs vīrs. It kā tā būtu kāda netaisnība. Savādi, cik dažādi cilvēki uztver sava fiziskā veidola katastrofas. Ar mani ir citādi. Es vienkārši ar laiku nogurstu no sāpēm. Nav nekā nogurdinošāka par nepārejošām sāpēm. Tomēr es nekad neapvainojos. Nedusmojos. Ne uz ķermeni. Vairs arī ne uz sevi. Man vienmēr ir šķitis, kaut kā pēc noklusējuma šķitis, ka ķermenis ir kaut kas absolūtāks un nenovēršamāks par mani, neaizvietojamāks. Līdz ar to- ko gan es tam varu pārmest. Mēs esam katrs no savas dimensijas, un kādu rītu es pamodīšos kā jebkura (kāda cita), un mēs vispār ejam katrs savu ceļu.