JAPANA
es gribēju teikt, ka japānā mums ik gadu bija jāiziet zemestrīces kursi ar elpināšanu, uguns dzēšanu un biedru atrakšanu, jātur istabas stūrī pa ķērienam sudrabota zemestrīču soma, uz kuras ar sarkaniem burtiem bija virsu mana līķa numurs (just in case), bet iekšā ūdens, sērkociņi, zāles, konservs un avīze (lai būtu uz kā pasēdēt, ar ko apsegties, ko palasīt gaidot vai noslaucīt dibenu - just in case), bet atvilknē komiksiņš, kur cilvēki ķiveritēs dod dažādus padomus. manai pēdējai mājai pie ārdurvīm bija tāds tablo, kurā katrreiz atnākot vai aizejot norādīt ar sarkanu vai zilu šiltīti, vai tu esi mājās un vai tevi vajadzēs evakuēt nelaimes gadījumā. pirms gulētiešanas es vienmēr iedomājos, vai drīzāk kāptu laukā pa logu uz evakuācijas izeju vai arī pa durvīm skrietu uz apakšstāvu, un kā mani atradīs ar to debilo somiņu uz muguras.
visu laiku tika runāts par gaidāmo lielo zemestrīci, kas būs kaut kad pēc pāris gadiem pavasarī, un speciāli sagatavotas jaunas pilsētas nomales slimnīcas, kas varētu uzņemt cietušos. es domāju par to, vai tagad - sagaidījušiem - viņiem ir beidzot atvieglojums? bērēm sekos dzīres, ka nu vairs nav jābaidās? 100 punkti, ka nē - viņi ne uz mirkli neatslābs. bet turpinās strādāt ar sevi, lai saglabātu vēsu prātu un vienmērīgu panikas sadalījumu pa dienām.
man liekas, ka japānā nekas nesākas pēkšņi. piemēram, mācību stunda nesākas un nebeidzas uzreiz ar zvanu, bet tiek nemanot ievadīta un beigās visi kaut kā pamazām aizplūst. tāpat arī maltīte, tāpat telefona saruna, filma vai stāsts u.c. tas, ko mēs it kā zinām, ka viņi esot "gatavāki nāvei". tā visticamāk nav, drīzāk viņi ir gatavi pēkšņajam - t.i. viņiem ir disciplīna, kas ļauj pēdējo doto sekundi izmantot stājas saglabāšanai.
es teiksim arī, ja tā var teikt, vienmēr esmu "dzīvojusi uz atombumbas", bet japānā iemācījos justies uz tās "kā mājās" un saglabāt dzīves kvalitāti.