rīsu lietas
Vedjmah ir tāds lielisks ēdiens, 'Mores i Kristianos'- kad to ēdu pirmoreiz, aiz gūtā baudījuma trīcēja un tirpa apakštilbu kauli no iekšpuses, kas ir augstākā iespējamā labsajūtas forma, kāda sasniedzama ēdot. Šodien plosījos žanrā "mājokļa kopšana un labiekārtošana", līdz ar to, maltīti darināt vēlējos tādu, kurai pēc iespējas būtu nepieciešams mazāk pievērst uzmanību. Atcerējos morus un kristiešus; bet ak neraža, man ledusskapī nebija nedz pareizo pupiņu, nedz ķiploki pienācīgā daudzumā, savukārt, pamest savu Kaucmindi un doties sagādes, tūrē neļāva zināmā patiesība, ka pēc tam nepieķeršos pie lupatiņu un putekļu dīdīšanas. Tā nu tapa kaut kas cits: "kad mājās nekā nav" - arī rīsu un garšvielu, melno sēņu un tomātu sutinājums, kādu nevar nosaukt par plovu, jo tas bij' (ir) bez gaļas un ar pārāk starptautisku ievirzi (ķīnas sēnes, kumins, citas garšvielas).

Kādu pusstundu man te viss bezdievīgi labi smaržoja, koriandri un čilli, ķiploki un kadiķogas un kas tik vēl ne, bet ik pa brīžam šķita, ka kaut kas tomēr trūkst, tāds kā dzidrums garšai, šerpumiņš. Piepeši atcerējos, ka "M&K" figurēja cienījams daudzums portvīna/šerija/ (tāpēc to ēdienu nevarēja dot bērniem), kāda man pa ķērienam nebija, bet toties, ledusskapī jau sen dežūrē paliekas no kāda azartiska vakara laukos, kad ģimenes lokā nolēmām vīnu darīt no pašu vīnogām.

Rezultāts gan vīndariem padevās specifisks un noteikti, ne dzerams, taču ir lielisks sīpolzupas pagatavošanai un liellopa sautēšanai, kam arī tiek lietots jau trešo gadu. Lūk. Salaistīju savu rīsu kastrolīti ar "vīnu", pēc pārdesmit minūtēm ienācu virtuvē un murrādama nevarēju atiet no katliņa, tik garšīgs izdevās ēdiens. Un mājoklis arī nospodrināts, vismaz pamatlīmenī.