manuprāt, veidojot konservatīvu pasauli, nedrīkstētu laist pie teikšanas cilvēkus, kas ir fiziski vai uzvedības ziņā atkarīgi no apreibinošām vielām. ir skaidrs, ka ļoti daudzi alkoholu vairs nelieto tikai lai svinētu, vai tabaku (kā šamanismā) - lai gūtu skaidrību, bet gan kā self-medication, lai arī tas ir normalizēts, man nebūtu grūti pierādīt, ka tas totāli, galīgi nav veselīgi. jo skaidrs, ka tās ietekmē gan prāta darbību, gan arī emocijas. piemēram, leģitimizē destruktīvus emoc.stāvokļus. līdzīgi kā cilvēki, kas regulāri nenodarbojas ar sportu, jo arī nepievēršot uzmanību ķermenim prāta stāvoklis mēdz apduļķoties un rasties nevajadzīgas, destruktīvas domas- tā ir mana pieredze. citādi protams ir liberāli/kreisi, jo tur ir par iekļautību, tur ir jādod vārds visiem, gan spēkā gan vārgumā gan mulsumā, gan minoritātēm. palabojiet mani ja kļūdos par to, ko nozīmē konservatīvās vērtības, bet manuprāt tās kaut kādā ziņā nozīmē pasaules sakārtošanu no ideāla un augstas morāles viedokļa, un tad, manuprāt, šis ideāls būtu jāformulē no veselas miesas un vesela gara pozīcijām, nevis šajā absurdajā prāta un miesas atdalītībā, no teorētiskā, nevis reālā es, kur joprojām atrodas dominējošais naratīvs.
katrai ideoloģijai ir sava ēnas puse, un, manuprāt, konservatīvisma galvenais rēgs ir liekulība, resp., ka cilvēki saka vienu, ar muti citus tiesā, bet ar savu dzīvi dara kaut ko citu, tikai "skaļi par to nerunā", un visi ir kaut kā vienojušies, ka par šo mēs skaļi nerunāsim. protams, arī liberālismam ir sava ēnas puse, ka cilvēki vairs netic, ka ir tāda viena patiesība, un filozofiski tādas arī nav, protams, bet fiziski un emocionāli un no attiecību viedokļa tomēr ir gan, ne kā absolūtā patiesība, bet tāds veselīguma un labsirdības kompass, kuru noliedzot lēnām piezogas bezcerība un pazaudēšanās sajūta.
priecāšos par jūsu viedokļiem!
Comments
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
man nav pazaudēšanās sajūtas, arī ar pilnu krūti ļaujoties randomam, un es tiešām neredzu/neizjūtu problēmu
(Reply to this) (Thread)
|
visi, kas (paspirinās, bet tomēr tomēr) uzliek masku, ir labi cilvēki. vienīgais skaidrojums, kā es spēju saprast, kāpēc cilveki pieslienas reliģijai, ir bailes, ka viņi nav labi - un tas ir priekšstats, ko reliģijas uztur. (es neturpināšu tālāk izteikties, lai neapvainotu)
Es, piemēram, ne sevišķi baidos, ka neesmu laba, diezgan viegli sev piedodu. Mans sākotnējais iemesls, cik atceros, bija pateicība. Cilvēkiem jebkurā gadījumā ir nepieciešamība kaut ko likt centrā.
|
es spēju just pateicību un diženumu par cilvēku, okeānu vai pasauli vienkārši tāpat, nevienā brīdī nejūtot vajadzību pēc pastarpināta tēla
Man liekas, te atslēgas vārds ir "tēls".
Taču par šī ieraksta tēmu - var būt arī konservatīvi ateisti/ agnostiķi un ticīgi liberasti.
Taču par šī ieraksta tēmu - var būt arī konservatīvi ateisti/ agnostiķi un ticīgi liberasti.
(Reply to this) (Parent)
Patiesībā virdžīnij Tev dažas konservatīvas vērtības ir pilnīgi dabiskas, tādā pašregulācijas līmenī, ka Tev vinas nav vajadzīgs injicēt caur ideologiju, bet ne Visi tik labprāt velta laiku bērniem, citiem ir jāpiespiežas ar morāles palīdzību, lai būtu labi vecāki utt
|
nevis veltīt, bet pavadīt laiku ar bērniem, un tas ir liberāli! uzskatīt viņus par burdenu, kam jāsēž mājā un jātur muti, ir konservatīvi
īstenībā man besī šī leiblošana, man besī ka tradicionālisti ir apskādējuši vardu "ģimene", man nepatīk izrunāt vārdu "vīrs", jo tam nak līdzi tā patriarhāla smaka
īstenībā man besī šī leiblošana, man besī ka tradicionālisti ir apskādējuši vardu "ģimene", man nepatīk izrunāt vārdu "vīrs", jo tam nak līdzi tā patriarhāla smaka
|
politikai vajadzēja būt atkritušai, bet tā nenotiek, un, līdzko neesi modrs, atnāk kaut kādi abortu atriebēji un raidījuma Zebra vadītāji un sabojā visu, kas ir sasniegts. man ir bērniņš, kurš iespējams būs kvīrs un kuru jau tagad klasē apceļ par atšķirīgumu. es vienkārši nevaru būt vienaldzīga un domāt tikai par savu labumu, kad redzu, kā tiek grautas labas lietas. es agrāk tā koncentrējos tikai uz savām iekš. strukturām, bet man tagad traucē uz tām koncentrēties acīmredzamas netaisnības, kas ienāk redzeslaukā. nu tas ir kā sēdēt lotosā un klausīties, kā tev blakus kādu pazemo, man tad mans lotoss vairs nav svarīgs.
man patīk, ka ir pret-bullijinga akcijas! jā, tām nevajadzētu būt, jā, tas ir tizli, bet tas palīdz... kad pie kārtējā notikuma, tu vari teikt vadībai, lai novērš, un tev neatbild "tieciet paši galā, mīkstie". vēršot uz to uzmanību, ir panākta civilizētāka attieksme. ir panākti veloceliņi un pārējas, uz kurām nebrauc nost, vienkārši par to runājot... nekāds 5D man vismaz nepalīdzētu risināt šīs sadzīves problēmas.
man patīk, ka ir pret-bullijinga akcijas! jā, tām nevajadzētu būt, jā, tas ir tizli, bet tas palīdz... kad pie kārtējā notikuma, tu vari teikt vadībai, lai novērš, un tev neatbild "tieciet paši galā, mīkstie". vēršot uz to uzmanību, ir panākta civilizētāka attieksme. ir panākti veloceliņi un pārējas, uz kurām nebrauc nost, vienkārši par to runājot... nekāds 5D man vismaz nepalīdzētu risināt šīs sadzīves problēmas.
"veselīguma un labsirdības kompass, kuru noliedzot lēnām piezogas bezcerība un pazaudēšanās sajūta" jā, diezgan precīzi, manuprāt. Par kaut ko līdzīgu runāja Walter Rauschenbusch secinot, ka ir iespējama sabiedriskā kārtība, kura to kompasu iznīcina. "nekristīga sabiedriskā kārtība atpazīstama pēc tā, kā tā liek labiem cilvēkiem darīt sliktas lietas. Tā kārdina, sakauj, izsūc un degradē, atstājot cilvēku panīkumā, bailēs un kaunā no savas cilvēcības."
(Reply to this) (Thread)
nu es personiski nepazīstu nevienu, kam vērtības dziļākajā līmenī ietekmētu tas ko raksta avīzēs vai runā politikā. jo īpaši vecākā paaudze, kam ir 50 gadu rūdījums sevī glabāt uzskatus, kas ir radikāli pretēji valdošajai domai.
sabiedrības iekārtu jau neveido tikai tas, ko raksta avīzēs. tie ir gan likumi, gan nerakstītās normas, kurām mēs pakļaujamies. Latvijā maksāt algu aploksnē ir normāli, paiet garām cilvēkam, kas pakritis uz ielas, jo gan jau dzērājs, ir normāli utt.
jā, tieši tā. jautājums - kā ietekmēt nerakstītās normas? skaidrs ka tas nav tik vienkārši kā mācīt skolā un ģimenē pareizās vērtības. tas ir kaut kāds dziļāks līmenis, kur nevienu nevar apčakarēt ar to, kas tiek teikts. esmu dzīvojusi arī Somijā un Beļģijā, kur no skata viss ir liberastiskāks bet nerakstītās normas - taisnīgums, emocijas - daudz tradicionālākas (nav agresīvas braukšanas utt.) man kaut kā arvien vairāk šis jautājums sāk interesēt, nezinu, vai to kāds ir ciešami atbildējis?
Pieņemu, ka jautājums ir - kā ietekmēt uz labu?
Ar Somiju un Beļģiju mums būtiski atšķiras sabiedrības traumatiskuma pakāpe - tiešā vai mantotā. Mēs daudz lielākā mērā esam jaunlaiku vergi dēļ pašu izvēlētā Eiropas labklājības līmeņa iedzīšanas uzstādījuma.
Ietekmēt uz labu var ilgākā laikā caur pašdisciplīnu un reālistisku mērķu sasasniegšanu ataudzējot rāmu un vienlaikus pazemīgu pašapziņu un iespēju robežās būt izpalīdzīgiem pret tiem, kam klājas pavisam čābīgi. Arī bērnos neiedzīt mazvērtīgumu, tā vietā izkopjot prasmes būt radošiem un reizē labi organizēties, tādējādi sasniegt mērķus tajā, kas patīk, reizē būt mīlošiem un Bet tad jāspēj pašam būt par paraugu, kas minētajā iedzīšanas ekonomikas kontekstā vecākiem ir samērā grūti, jo laika un enerģijas nodarboties ar bērniem paliek ļoti maz (paldies Tev par palīdzēšanu šajā ziņā, ļoti novērtējam). Kā arī mazāk kaut ko apspriest, vairāk - darīt.
Kādēļ tieši šāds ceļš? Jo tas remdē kaislības, nebaro vainas apziņu par savu nesavāktību un ļauj savaldīties pret provokācijām, pārspīlēta reakcija uz kurām savukārt ir negāciju biežākais cēlonis (piem., zema braukšanas, sadzīves un komunikācijas kultūra).
Minu arī, ka mēģināt palīdzēt vienaudžiem, teiksim, pēc 30 g.v. ir lieka enerģijas tērēšana, ekstrēmākajos gadījumos riskējot pat saiet naidā - domādami sevi jau gana pieredzējušus un gudrus, tie klausās pārsvarā ievirzīti savos priekšspriedumos, īpaši neiedziļinoties un vienkāršojot, nekautrējas piekārt birkas vai sagrozīt tevis teikto, iemetot tevi vienā ideoloģiskā maisā ar galējiem jampampiņiem, reizē ir slinki caur šaubu asmeni pārbaudīt cik pamatotas ir pašu pārliecības, bet pieliks tādu pie katra Tava apgalvojuma, kas nesakrīt ar viņējo. Tādās izpausmēs vienīgi personiskās krīzes var būt vienīgais pietiekamais stimuls meklēt savas personības izvērtēšanas un izmaiņu ceļu. Es to, protams, attiecinu arī uz sevi.
Ja redzi draugos šādas pazīmes, esi pacietīgs, apvaldi sevī plēsonīgo vēlmi paštaisni uzbrukt pretī un iegūt tūlītējo dopamīnu no sava "taisnīgākā" viedokļa paušanas, jo uzrakstīto no lasītāja atmiņas vairs neatdzēst. Bet arī nenoraksti šīs attiecības, vienkārši distancējies un vēro, jo laiks dziedina un ļauj piedot, arī plašāku izpratni un nepieciešamo distanci visu pārdomāt, un gadus 10 vēlāk viss var būt citādi un arī draudzība - izdzīvot un atjaunoties.
Ar Somiju un Beļģiju mums būtiski atšķiras sabiedrības traumatiskuma pakāpe - tiešā vai mantotā. Mēs daudz lielākā mērā esam jaunlaiku vergi dēļ pašu izvēlētā Eiropas labklājības līmeņa iedzīšanas uzstādījuma.
Ietekmēt uz labu var ilgākā laikā caur pašdisciplīnu un reālistisku mērķu sasasniegšanu ataudzējot rāmu un vienlaikus pazemīgu pašapziņu un iespēju robežās būt izpalīdzīgiem pret tiem, kam klājas pavisam čābīgi. Arī bērnos neiedzīt mazvērtīgumu, tā vietā izkopjot prasmes būt radošiem un reizē labi organizēties, tādējādi sasniegt mērķus tajā, kas patīk, reizē būt mīlošiem un Bet tad jāspēj pašam būt par paraugu, kas minētajā iedzīšanas ekonomikas kontekstā vecākiem ir samērā grūti, jo laika un enerģijas nodarboties ar bērniem paliek ļoti maz (paldies Tev par palīdzēšanu šajā ziņā, ļoti novērtējam). Kā arī mazāk kaut ko apspriest, vairāk - darīt.
Kādēļ tieši šāds ceļš? Jo tas remdē kaislības, nebaro vainas apziņu par savu nesavāktību un ļauj savaldīties pret provokācijām, pārspīlēta reakcija uz kurām savukārt ir negāciju biežākais cēlonis (piem., zema braukšanas, sadzīves un komunikācijas kultūra).
Minu arī, ka mēģināt palīdzēt vienaudžiem, teiksim, pēc 30 g.v. ir lieka enerģijas tērēšana, ekstrēmākajos gadījumos riskējot pat saiet naidā - domādami sevi jau gana pieredzējušus un gudrus, tie klausās pārsvarā ievirzīti savos priekšspriedumos, īpaši neiedziļinoties un vienkāršojot, nekautrējas piekārt birkas vai sagrozīt tevis teikto, iemetot tevi vienā ideoloģiskā maisā ar galējiem jampampiņiem, reizē ir slinki caur šaubu asmeni pārbaudīt cik pamatotas ir pašu pārliecības, bet pieliks tādu pie katra Tava apgalvojuma, kas nesakrīt ar viņējo. Tādās izpausmēs vienīgi personiskās krīzes var būt vienīgais pietiekamais stimuls meklēt savas personības izvērtēšanas un izmaiņu ceļu. Es to, protams, attiecinu arī uz sevi.
Ja redzi draugos šādas pazīmes, esi pacietīgs, apvaldi sevī plēsonīgo vēlmi paštaisni uzbrukt pretī un iegūt tūlītējo dopamīnu no sava "taisnīgākā" viedokļa paušanas, jo uzrakstīto no lasītāja atmiņas vairs neatdzēst. Bet arī nenoraksti šīs attiecības, vienkārši distancējies un vēro, jo laiks dziedina un ļauj piedot, arī plašāku izpratni un nepieciešamo distanci visu pārdomāt, un gadus 10 vēlāk viss var būt citādi un arī draudzība - izdzīvot un atjaunoties.
(Reply to this) (Parent)
Es tev kopumā piekrītu, es vēl pieliktu dažus noteikumus konservatīvajiem. Īpaši piekrītu par liekulību.
mana identitāte vienmēr ir bijusi kreisa un liberāla, bet labu laiku jebkura piesliešanās ideoloģijai šķiet kā neapzināti ērta ārēja ienaidnieka vainošana savās iekšējās sāpēs un grūtībās dīlot ar dzīvi. tāpēc ir labi, ja ir patriarhija/geji/katoļu baznīca/liberasti, uz kuriem fokusēties, cīnīties, lai justos vajadzīgs, derīgs labākai sabiedrībai. bet ja izdodas ieskatīties uz iekšu un drusku apārstēt self hate, zūd arī vajadzība pēc ārēja ienaidnieka
(Reply to this) (Thread)
Man ir līdzīgi, tāpēc gribas būt ārpus visām definīcijām un ideoloģijām. Jo sirds visu pasaka priekšā, kā dzīvot. Pat ja kļūdos.
(Reply to this) (Parent)
jūtos līdzīgi, un, ja ir saprasta atšķirība starp šīm abām perspektīvām, kļūst redzams, ka bez self-healing un privāto attiecību ceļa katrai dvēselei ir arī kaut kāds uzdevums sabiedrībā, ko tu vēlies pienest, kādā virzienā ieguldīt, un tur no politikas izvairīties ir grūti.
(Reply to this) (Parent)
Es īsti nezinu, kur sevi ierindot, jo brīvība ir mans vadmotīvs. Šķiet, ka kopš tīņa vecuma esmu bijusi par visdažādāko cilvēku iekļautību un diskusijām no dažādām pusēm, dažādu viedokļu apkopojumu, tāpēc kādreiz domāju, ka esmu liberāla. Jo kādreiz to saistīju ar vārdu Liberty. Varbūt tomēr liekulība, visticamāk esmu kādu diskriminējusi domās (tagad cenšos mazāk). Bet no malas skatoties, kāds varbūt manu dzīvesveidu definētu kā konservatīvu. Man īsti nepatīk šīs kastes un gatavās receptes, kā dzīvot, pat ja savu žurnālu esmu piebārstījusi un nogludinātiem un "pareiziem" citātiņiem. Bet nu ārā nedzēšu, jo ir interesanti vērot, kā mainās apziņa, kas tajā brīdī licies aktuāls.
Par liekulību piekrītu, es to redzu arī sevī. Pati sevi par konservatīvu neuzskatu, taču bieži pieķeru tajā, ja cenšos dzīvot pēc kaut kādiem ideāliem, bet pazūd labsirdība, empātija, tad tam visam īsti jēgas vairs nav. Kāds labums no tādas pareizības?
Par liekulību piekrītu, es to redzu arī sevī. Pati sevi par konservatīvu neuzskatu, taču bieži pieķeru tajā, ja cenšos dzīvot pēc kaut kādiem ideāliem, bet pazūd labsirdība, empātija, tad tam visam īsti jēgas vairs nav. Kāds labums no tādas pareizības?
Konservatīvas vērtības - antropocentriskais pasaules uzskats. Nu kad viss pasaulē ir dēļ cilvēka vajadzībām, interesēm, iegribām
Man tas rosina domāt ne tik daudz par atsevišķām ideoloģijām, to trūkumiem/priekšrocībām, pielietojumiem.. (man pašam liekas, ka risinājums ir "tur kaut kur pa vidu tajā ideoloģiju mikslī", katram tas risinājums ir savs un laika gaitā, mainoties apstākļiem, mainās arī tas nepieciešamais risinājums/atbilde), bet par saikni starp indivīdu un kolektīvu piederību noteiktiem virzieniem. Domāju, ka jebkuras savienības, kolektīva, sapratnes, līdzīgas domāšanas - jebkuras dinamikas starp diviem un vairāk cilvēkiem - pamatā ir pats cilvēks. Caur sapratni, līdzīgām intersēm, vienotu izpratni kopā var sasniegt daudz vairāk nekā individuāli, bet ja sāk to kolektīvo celt augstāk par indivīdu, sevi pašu (ja indivīds sāk pazust visā tajā kolektīvismā un kad kolektīvs sāk stūrēt indivīdu) tad, manā skatījumā, jebkura ideoloģija, domāšanas virziens sāks buksēt. Manā skatījumā pamatvienība ir indvīds, sevis apzināšanās, un tikai tad seko sabiedrības, savienības, biedrības, ideoloģijas utt. Indivīdi veido sabiedrības, virzienus, ideoloģiijas. Nevis sabiedrības, virzieni, ideoloģijas veido indivīdu.