atmiņas par domām

mana identitāte vienmēr ir bijusi kreisa un liberāla, bet labu laiku jebkura piesliešanās ideoloģijai šķiet kā neapzināti ērta ārēja ienaidnieka vainošana savās iekšējās sāpēs un grūtībās dīlot ar dzīvi. tāpēc ir labi, ja ir patriarhija/geji/katoļu baznīca/liberasti, uz kuriem fokusēties, cīnīties, lai justos vajadzīgs, derīgs labākai sabiedrībai. bet ja izdodas ieskatīties uz iekšu un drusku apārstēt self hate, zūd arī vajadzība pēc ārēja ienaidnieka

(Reply to this) (Thread)

Man ir līdzīgi, tāpēc gribas būt ārpus visām definīcijām un ideoloģijām. Jo sirds visu pasaka priekšā, kā dzīvot. Pat ja kļūdos.

(Reply to this) (Parent)

jūtos līdzīgi, un, ja ir saprasta atšķirība starp šīm abām perspektīvām, kļūst redzams, ka bez self-healing un privāto attiecību ceļa katrai dvēselei ir arī kaut kāds uzdevums sabiedrībā, ko tu vēlies pienest, kādā virzienā ieguldīt, un tur no politikas izvairīties ir grūti.

(Reply to this) (Parent)