atmiņas par domām

Pieņemu, ka jautājums ir - kā ietekmēt uz labu?
Ar Somiju un Beļģiju mums būtiski atšķiras sabiedrības traumatiskuma pakāpe - tiešā vai mantotā. Mēs daudz lielākā mērā esam jaunlaiku vergi dēļ pašu izvēlētā Eiropas labklājības līmeņa iedzīšanas uzstādījuma.
Ietekmēt uz labu var ilgākā laikā caur pašdisciplīnu un reālistisku mērķu sasasniegšanu ataudzējot rāmu un vienlaikus pazemīgu pašapziņu un iespēju robežās būt izpalīdzīgiem pret tiem, kam klājas pavisam čābīgi. Arī bērnos neiedzīt mazvērtīgumu, tā vietā izkopjot prasmes būt radošiem un reizē labi organizēties, tādējādi sasniegt mērķus tajā, kas patīk, reizē būt mīlošiem un Bet tad jāspēj pašam būt par paraugu, kas minētajā iedzīšanas ekonomikas kontekstā vecākiem ir samērā grūti, jo laika un enerģijas nodarboties ar bērniem paliek ļoti maz (paldies Tev par palīdzēšanu šajā ziņā, ļoti novērtējam). Kā arī mazāk kaut ko apspriest, vairāk - darīt.
Kādēļ tieši šāds ceļš? Jo tas remdē kaislības, nebaro vainas apziņu par savu nesavāktību un ļauj savaldīties pret provokācijām, pārspīlēta reakcija uz kurām savukārt ir negāciju biežākais cēlonis (piem., zema braukšanas, sadzīves un komunikācijas kultūra).
Minu arī, ka mēģināt palīdzēt vienaudžiem, teiksim, pēc 30 g.v. ir lieka enerģijas tērēšana, ekstrēmākajos gadījumos riskējot pat saiet naidā - domādami sevi jau gana pieredzējušus un gudrus, tie klausās pārsvarā ievirzīti savos priekšspriedumos, īpaši neiedziļinoties un vienkāršojot, nekautrējas piekārt birkas vai sagrozīt tevis teikto, iemetot tevi vienā ideoloģiskā maisā ar galējiem jampampiņiem, reizē ir slinki caur šaubu asmeni pārbaudīt cik pamatotas ir pašu pārliecības, bet pieliks tādu pie katra Tava apgalvojuma, kas nesakrīt ar viņējo. Tādās izpausmēs vienīgi personiskās krīzes var būt vienīgais pietiekamais stimuls meklēt savas personības izvērtēšanas un izmaiņu ceļu. Es to, protams, attiecinu arī uz sevi.
Ja redzi draugos šādas pazīmes, esi pacietīgs, apvaldi sevī plēsonīgo vēlmi paštaisni uzbrukt pretī un iegūt tūlītējo dopamīnu no sava "taisnīgākā" viedokļa paušanas, jo uzrakstīto no lasītāja atmiņas vairs neatdzēst. Bet arī nenoraksti šīs attiecības, vienkārši distancējies un vēro, jo laiks dziedina un ļauj piedot, arī plašāku izpratni un nepieciešamo distanci visu pārdomāt, un gadus 10 vēlāk viss var būt citādi un arī draudzība - izdzīvot un atjaunoties.

(Reply to this) (Parent)