Sv.Valentīna diena
Pirms jāsaka tas, kas jāsaka par Sv. Valentīna dienu došu nelielu ieskatu mazās milk vēsturē. Mana pirmā iepazīšanās ar Valentīna dienu kā jau daudziem iesākās jau skolā, precīzāk pirmajā klasē, kad Sv. Valentīna dienā manai 10 gadus vecākajai māsu mans dārgais klasesbiedrs aizrakstīja slepeno vēstulīti "Es ieelpoja tava smarža un iemilejos. Kapars" (kļūdas saglabātas). Mana māsa vairākas dienas ņirgājās par nabaga Kasparu, taču nezināja, ka mazā milk mājās spēlējoties ar lellēm vienmēr Kena vietā iedomājās Kasparu. Lieki teikt, ka šī aizraušanās saglabājās daudzus gadus un ne viena vien siekalaina Sv. Valentīna dienas vēstule Kasparam no mazās milk tika aizsūtīta, taču vienīgais, ko es jebkad no viņa saņēmu atpakaļ bija "Beidz uz mani lūrēt". Jāatzīst gan, ka milk nebija maza, neglīta un resna, tādēļ dažas ceturtklasnieku vēstules ik gadu saņēma. Kad nomainīju skolu un sāku mācīties vidusskolā, mans Sv. Valentīna dienas brīnums nebija īstenojams, jo uz visu vidusskolu bija tikai 4 puiši, kas bija tieši tik sievišķīgi, lai sāktu apšaubīt to, vai viņi vēlētos saņemt kādu Sv. Valentīna dienas apsveikumu no skolas jaunkundzēm. Es domāju - kas tad ir tā Sv. Valentīna diena, par ko tik daudzas meitenes tvīkst? Es biju pilnīgi droša, ka noskaidrošu to tad, kad tikšu pie sava puiša. 11. klasē man tas arī izdevās (tikt pie puiša), taču janvāra beigās attiecības izjuka. Valentīndienu pavadīju rijot bulciņas. Nākošajā gadā sākās mana lielā mīlas dēka ar trimdas tautieti, kuram Valentīndiena nebija sveša, berzēju rokas un cerēju uz saderināšanās gredzenu, vai kaut ko tikpat lielisku un visiem citiem lepnumā izrādāmu. Dzirdēju pa ausu galam kaut ko par ceļojumu uz Kornvelu. 7. februārī viņš aizgāja bez paskaidrojumiem. Valentīndienu pavadīju mirkstot asarās un drūmi piedzeroties kā cūka. Nākošajā Valentīndienā darīju tieši to pašu, jo kā izrādījās ilgas pēc ceļojuma uz Kornvelu un saderināšanās gredzena nebija pārgājušas. Pēc mēneša sākās manas pagaidām nopietnākās attiecības ar lielisko cibiņu, kura vārdu neminēšu. Jau janvārī domāju, ko gan viņš man Valentīndienā sagādās. Viņš aizmirsa. Valentīndienu pavadīju spēlējot Heroes III un dzerot alu.

Esam nonākuši pie paša svarīgā - Sv. Valentīndiena ir sūds. Varbūt es esmu rūgtuma pilna vecmeita, bet, kad man pa ielu nāk pretī ar sirsniņām/lācīšiem un citiem sūdiem apkārušies apgaroti pārīši, man gribas spiegt un ar smagu priekšmetu nodarīt viņiem pāri. Kāpēc? Jo lielveikali/TV/radio mani ar savu Valentīndienas sūdu sāk tracināt jau uzreiz, kad ir beidzies traumējošais Ziemassvētku laiks. Jebkura persona, kas saka "Ak dievs, tūlīt būs Valentīndiena, wīwī, cik forši, mēs ar puisi darīsim to un šito" automātiski izpelnās manu visdziļāko naidu.

Lai beigtu uz priecīgākas nots (jo vienmēr taču ir jābeidz uz priecīgas nots, hehe), gribēju piebilst - Sv. Valentīndiena ir absolūti nevajadzīga, jo mēs taču varam izrādīt mīlestību, stiept mājās mīkstos lāčus un citus rozā/sarkanus "mīlestības pierādījumus" katru dienu. Sirsniņas fonā. Finito.