"Bet tajā reizē saimnieks ar saimnieci sēdinājuši viņu pie galda, mielojuši, cik spēdami, un spieduši ēst vienā ēšanā. Mācītājs darījis visu, ko varējis, tomēr beidzot nācies vien atzīt, ka spēki ir galā, uz ko omulīgā saimniece patiesi apbēdināta atbildējusi:
- Nu, nu, cienīgtēvs, sūdiņu vien jau apēdāt."

"pie krāsns uz īpaši nolikta spilvena savas godības apziņā tīksmi staipās runcis Runce"

"Sudrabiņš izraisa ļaudīs tādu kā biklumu, jo visi zina, ka karstās vasaras naktis viņš pārlaiž zārkā, kas glabājas viņa mājas bēniņos. Būdams rūpīgs vīrs, viņš iegādājās šo zārku pirms daudziem gadiem un toreiz, kad barons apvaicājās par šādas rīcības jēgu, ar klusu smaidu atbildēja, ka drīz viņam nākšoties ievākties zārkā pavisam un tāpēc nebūšot lieki jau savlaicīgi to iegulēt."

"Kā zināms, tad tieši karstajā rijā vislabprātāk mitinās lietuvēns, no rijas tas dodas savos sirojumos uz ļaužu istabām, kūtīm un staļļiem, lai mocītu cilvēkus un dzīvniekus. Visai bieži riju apciemo arī pats nešķīstais, mēģinot piesavināties rijkura dvēseli, bet rijkuris ir slīpēts vīrs, un viņam vienmēr izdodas velnu piemuļķot." (šī nav nekāda teiksmu grāmata, bet "reālistisks" apcerējums par Vidzemes muižnieku dzīvi 19.gs.)



Oskars Grosbergs "Mežvalde" (1936)