un tad vēl par bailēm. man šķiet, mēs visi, pilnīgi visi, kas neesam gatavi uz bezierunu (upd.: beznosacījuma) mīlestību pret, pirkārt, sevi un, otrkārt, realitāti - apkārtējo pasauli un tās iemītniekiem - tie mēs visi nenormāli baidāmies. it īpaši jau vīriešiem, kuriem ir ļoti grūti mīlēt sevi, bet ja tie sevi mīl, tad milzīgas problēmas sagādā (jeb pareizāk - tie vispār par to nav domājuši) līdzvērtīga mīlestība uz visiem citiem. nedodies, domāt mīlestību uz Dievu sevī, uz Dievu citos... teorijā - jā, bet praxē - esmu sastapis tikai vienu cilvēku, kas uz to spējīgs, un tas pats ir sieviete. tāds nu ir tas stereotips, ka sievietes tiek galā ar mīlestību, kamēr vīrieši mocās ar drosmi, kas tāpat vienā brīdī ņem un pieviļ, jo varoņus tagad taču arī neviens vairs negodā.

bailes tomēr, manuprāt, vienmēr un visos apstākļos rodas no nespējas mīlēt, jo mīlestība (ja tā ir mīlestība) vienmēr un visos apstākļos rada drošības sajūtu, jo mīlestība vienmēr ir atbruņojoša, ultimate weapon. tas, protams, nenozīmē, ka nekas ar mīlošu cilvēku nevar notikt - tas nozīmē tikai to, ka viss, kas notiek ar mīlestības pilnu cilvēku, tam pašam šķiet visai veselīgi un tas spēj to iedarbību transformēt - no šoka radīt fizisku spēku, no apstulbuma radīt apķērību, no sāpēm radīt pacietību, no bailēm radīt pieredzi. man šķiet, bezierunu mīlestība ir tāds kā līgums. nezinu gan, cik grūti to ir izpilgīt tai otrai pusei (lai kas tā arī nebūtu), bet šai pusei mīlēt tomēr ir šausmīgi grūti. kādu laiku atpakaļ dzirēju ļoti skaistu dzjoli, kura saturs bija apmēram tāds: es Dievam prasīju līdzcietību, gudrību, laimi, veiksmi, drosmi... bet Dievs man vienmēr teica nē. bet, kad pēdīgi tam lūdzu mīlestību, tas atbildēja, ka beidzot esmu sapratis, un tas deva man mīlestību.

un tomēr tas ir šausmīgi sarežgīti...