00:01nezkāpēc tie spoki, no kuriem pa īstam baidos, ir sieviešu dzimuma. varbūt tam arī ir kaut kāds kanšfreidisks pamatojums. bet varbūt tas arī tikai tāpēc, ka mazas mirušas ļaunas meitenītes vispābā ir daudz šausmīgākas par maziem ļauniem mirušiem puisīšiem.vispār mazi puisīši ir kaut kā nevainīgāki par mazām meitenītēm. |
4:56
28. Augusts 2005
10:18vēl par spokiem. mani šausmīgi kaitina, kā moderno šausmu filmu manipulatīvais aprēķins uz mani perfekti nostrādā. jo visi reālie spoku stāsti (cik nu un kuri no viņiem tiešām ir reāli), ja arī stāsta par šausmām, tad par pilnīgi citādākām šausmām. piemēram, šausmīga sapņa šausmas ir pilnīgi citādākas, nekā tās, kuras ir zombijfilmās. būtībā, aci pret aci saskaroties ar šausmām, tās kļūst daudz mazākas un melnākas, un arī baiļu nav vairs tik daudz. ja es savā dzīvoklī kaut kad ieraudzītu visus tos iedomātos monstrus, esmu pārliecināts, es spētu ar viņiem kaut ko sarunāt. bet kamēr es viņus neredzu, tie ir visšausmīgākie. vistirpuļus uzdzenošākās ir neredzamās un nepiedzīvotās šausmas - hičkoka suspense, bet tikai ar skeletiem un gļotainiem zombijiem. no tās pašas sērijas ir sāpes - citu un savējās. savas brūces - lai cik dziļas tās būtu - un man ir bijušas arī diezgan dziļas - ne tik ļoti sāp, ne arī tik ļoti šausmīgas liekas. bet, ieraugot citam tādu pašu, vājākos brīžos parauj pat uz vēmienu. principā, neieraudzītās šausmas vēl joprojām nenotiek ar mani - tās notiek ar kādu citu, iedomātu mani, kurš, kamēr es pats sēžu istabā, staigā pa tumšo, sarkanas gaismas pielieto gaiteni, un tur sastopās ar visiem tiem briesmoņiem. acis saasina uzmanību uz perifēriju, bet tās cenšas noķert nevis pašus monstrus, bet drīzāk to parādīšanos aktu, jo paši monstri jau arī nemaz nav tik baismīgi - daudz šausmīgāk ir tas, kas viņi vispār parādās. pēc parādīšanās, to šausmas jau pilnīgi zaudē savu iedarbību uz mani, un strādā tikai uz iedomāto mani, kurš ar tiem arī satiekās. un tās iedomas turpina producēt un modelēt šīs sastapšanās un ieraudzīšanas, rezultātā pavisam pārejot citā - savā - realitātē, un tur arī turpinot komunikāciju ar visiem saviem monstriem, no kuriem lielāko daļu jau pats vien ir radījis.tad, lūk, man ir bail, ka no šīs savas realitātes apziņu vairs nevarēs dabūt ārā, tā paliks tur tusēt ar visiem saviem ķēmiem, bet es - es, es es! - vienkārši nedarīšu neko citu kā baidīšos. |
10:43un tad vēl par bailēm. man šķiet, mēs visi, pilnīgi visi, kas neesam gatavi uzbailes tomēr, manuprāt, vienmēr un visos apstākļos rodas no nespējas mīlēt, jo mīlestība (ja tā ir mīlestība) vienmēr un visos apstākļos rada drošības sajūtu, jo mīlestība vienmēr ir atbruņojoša, ultimate weapon. tas, protams, nenozīmē, ka nekas ar mīlošu cilvēku nevar notikt - tas nozīmē tikai to, ka viss, kas notiek ar mīlestības pilnu cilvēku, tam pašam šķiet visai veselīgi un tas spēj to iedarbību transformēt - no šoka radīt fizisku spēku, no apstulbuma radīt apķērību, no sāpēm radīt pacietību, no bailēm radīt pieredzi. man šķiet, bezierunu mīlestība ir tāds kā līgums. nezinu gan, cik grūti to ir izpilgīt tai otrai pusei (lai kas tā arī nebūtu), bet šai pusei mīlēt tomēr ir šausmīgi grūti. kādu laiku atpakaļ dzirēju ļoti skaistu dzjoli, kura saturs bija apmēram tāds: es Dievam prasīju līdzcietību, gudrību, laimi, veiksmi, drosmi... bet Dievs man vienmēr teica nē. bet, kad pēdīgi tam lūdzu mīlestību, tas atbildēja, ka beidzot esmu sapratis, un tas deva man mīlestību. un tomēr tas ir šausmīgi sarežgīti... |
17:17a ko tagad tādu varētu padarīt? |
22:02 - būtībā jau vien pašam sev,je crois, c'est un bon moment pour une peu d'explication.. par mīlestību. alors, comment communiquez-vous avec des étrangers? tad, kā sacīt jāsaka, nous parlons anglais plus fort. latviski tas skanētu apmēram tā: ir mīlestība un ir mīlestība. mīlestība, par kuru es runāju baiļu ieraxtā, ir pavisam abstrakta, pāri plūstoša, omnidirected and uncoditional jeb beznosacījumu (lai arī šis apzīmējums neguva īpašu piekrišanu). tai nav nekāda sakara ar iekāri un citām mīlas detaļām, tai arī nav nekāda sakara ar aprēķinu. tā vienkārši ir. man šāds esības stāvoklis liekas dabīga konsekvence pavisam vienkāršam, bet pamatīgam ierubonam par to, kas vispār notiek. nav jau svarīgi kā, kādā veidā - lietu būtība ir tā transcendentālā patiesība, kura ar vārdiem un jēdzieniem īpaši labi nedadzīvo (ja nopietni, tai ir arī problēmas ar tiešo pieredzi). savukārt, lietas kā tādas (nu, lietas) ieraudzīt ir pa spēkam jebkuram, un tad, manuprāt, ceļš ir tikai viens - lai cik tas arī neskanētu banāli - mīlestības ceļš. |
22:40bet nebaidieties, mes amis, man vienkārši rīta transs ir pārgājis vakara transā. |
Powered by Sviesta Ciba