je crois, c'est un bon moment pour une peu d'explication.. par mīlestību. alors, comment communiquez-vous avec des étrangers? tad, kā sacīt jāsaka, nous parlons anglais plus fort. latviski tas skanētu apmēram tā: ir mīlestība un ir mīlestība. mīlestība, par kuru es runāju baiļu ieraxtā, ir pavisam abstrakta, pāri plūstoša, omnidirected and uncoditional jeb beznosacījumu (lai arī šis apzīmējums neguva īpašu piekrišanu). tai nav nekāda sakara ar iekāri un citām mīlas detaļām, tai arī nav nekāda sakara ar aprēķinu. tā vienkārši ir. man šāds esības stāvoklis liekas dabīga konsekvence pavisam vienkāršam, bet pamatīgam ierubonam par to, kas vispār notiek. nav jau svarīgi kā, kādā veidā - lietu būtība ir tā transcendentālā patiesība, kura ar vārdiem un jēdzieniem īpaši labi nedadzīvo (ja nopietni, tai ir arī problēmas ar tiešo pieredzi). savukārt, lietas kā tādas (nu, lietas) ieraudzīt ir pa spēkam jebkuram, un tad, manuprāt, ceļš ir tikai viens - lai cik tas arī neskanētu banāli - mīlestības ceļš.

jo? jo - galu galā - viss ir tik skaisti un forši, mēs šajā pasaulē pavisam neesam vieni utt. un tam točna nav nekāda sakara ar ticību - ticība, man liekas, nav nekas vairāk kā dzirdes aparāts kurlajam un brilles aklajam. uzticība jau ir cita lieta. un vēl tur ir priex... bet šitā var arī novirzīties no temata. būtība ir iekš tā, ka mīlestībai (patiesai mīlestībai) nav šķautņu, nav aspektu. nu, kā lai vēl skaidrāk pasaka?