domāju, ka vajadzētu par godu manai dz/d jums iztāstīt kādu krutu stāstu

značit tā
bija tādi laiki, kad es ar savu ex-dzīvesbiedri ceļojām ar autostopiem pa latviju
ceļojām faktiski bez naudas, mums šķita, ka galvenais ir nu tur kafiju iedzert vai picu apēst, bet ne vairāk
un kādā dienā mēs tā aizfigačījām uz liepāju
kristīnei tur bija kaut kādi radi, pie kuriem mēs domājām, ka varētu palikt pa nakti
tad lūk - šie paši radi paši izrādījās kaut kur aizfigačījuši, atvainojos par tautoloģiju

vakars, samērā sveša pilsēta, aizgājām līdz jūrai, a tur samērā pilsēta, kurā piedzimst vējš neizsakāmos kvantumos
bet mums divatā guļammaiss, kur ietīties un mugursoma, ko zem galvas
aizstaigājām līdz centram un konstatējām, ka liepājas kulta celtne "pelmeņi" ir remontā, čož tur nepārlaist nakti, ielīdām pa logu, konstatējām, ka nekādu bomžu un piemīzts nav, ok, taču kaut kā aizmirsām, ka atrodamies pretī citai liepājas kulta celtnei, laikam vienīgajam pilsētas diennakts veikalam
kas ir superleģendārs, bet mēs tad ne īpaši sapratām apjomu, cik tieši leģendārs

bļaaaaaa
vienos naktī mēs baidījāmies paelpot. iepriekšējo pāris stundu notikumi, kas izklausījās kā vairākas sadursmes siena pret sienu ar slepkavībām - es vēl domāju, ka tūlīt kāds pazvanīs mentiem, un viņi atbrauks, bet pēc tam sapratu, ka nekādi menti neatbrauks, jo viņiem arī ir sievas un bērni
tas, kas tur notiek naktīs, tas ir īsts un reāls horrors

nākamajā rītā aizfigačījām back to riga nah
un tas, ka man tosmarā* vēl ir paziņas un draugi, to ir grūti aptvert

*radikālākais rajons mūsu valstī, atrodas liepājas pilsētā