starp citu, nesen, kad biju iecerējis rakstīt kārtējos pseidointelektuālos atčotus par kino, man galvā notika windows system errors - es faktiski vienu pēc otras noskatījos džārmuša "broken flowers" un almodovara "broken embraces". viņas ne tikai saucas gandrīz vienādi, tur būtībā ir arī par vienu un to pašu. tiesa, almodovars kā spānis ir dzīvespriecīgāks, jo viņa galvenais padzīvojušais varonis pirmajā pusstundā drāž divdesmitgadīgu dūkulīti, kamēr džārmuša varonis guļ ar bijušo, etc
vārdsakot, kinokritiķi ir papisuši krutu pointu, par kuru es varētu uzrakstīt teicamu pētījumu slejas apmēros ar nosaukumu "broken face", ja reiz na to pošlo

a kas attiecas uz "salauztajiem ziediem", tad tā ir pirmā džārmuša filma, kas man patīk, un nevis vienkārši, bet ļoti patīk - nu, tur, protams, vēlēšanās nosist režisoru skatīšanās laikā nepāriet (kā jūs tas viss ņizajobivajet, nesaprotu), taču toties vēsturiskais mirklis ar pirmo lolkaķi kinematogrāfā ir tik kruts, ka man pat tagad ir grūti nesmieties. pie tam džārmušam šajā kino tāds kruts i.d. parādījies - viņš būtībā ir amerikāņu Žangs Ke (kuru arī gribas nosist permanenti), taču, ja Žangs filmē un brauc uz festiem par francūžu naudu, un tas viss reiz taču beigsies, skatās viņu latvijā cilvēki desmit, tad uz džārmušu vaļī stadions

to pašu var pateikt arī par almodovaru, kuru jūs neskataties, a vajadzētu