vispār 90-o gadu sākums man, šķiet, ka bija viskrutākais un aizraujošākais laiks. lūk, pēc neatkarības atgūšanas pāris dienā cilvēkiem vairs pēkšņi nebija, ar ko un pret ko cīnīties, bet enerģija turpināja cirkulēt, kā rezultātā radās tāda absolūti haotiska un nekur konkrēti nevērsta dvižuha, īsts haosītisms, nu, saprotiet, "nirvanas" muzons galvā, filma "emanuēla - 55" videosalonā vakarā, muzonā motori rūkdami iet uz spirta un "ventas" fūžiem. bet ārtdvižuha kaut kāda ļoti kruta pat tiem, kas oficiāli ar to nodarbojas, cikladols mākslas aķenes karnevālā, grupensekss auditorijās, filmas trūkumi un nekādas hipotēkas, zīmējumi torņa kladē, par kuriem es pat izstāstīt nevaru, ko cilvēki tad zīmēja. un ko viņi zīmē tagad!
ja tā padomā, turpat aiz stūra dibinājās kooperatīvi, tika piļītas pirmās naudas plūsmas, kačājās zālēs reketieri, un iespējams, ka viss tas ir arī ļoti pareizi. taču man kaut kā liekas, ka vairāk brīvības atjaunošanu savā dzimtenē nenāksies piedzīvot, kamēr biznesu nodibināt vienmēr var pagūt. čmoke.