vispār 90-o gadu sākums man, šķiet, ka bija viskrutākais un aizraujošākais laiks. lūk, pēc neatkarības atgūšanas pāris dienā cilvēkiem vairs pēkšņi nebija, ar ko un pret ko cīnīties, bet enerģija turpināja cirkulēt, kā rezultātā radās tāda absolūti haotiska un nekur konkrēti nevērsta dvižuha, īsts haosītisms, nu, saprotiet, "nirvanas" muzons galvā, filma "emanuēla - 55" videosalonā vakarā, muzonā motori rūkdami iet uz spirta un "ventas" fūžiem. bet ārtdvižuha kaut kāda ļoti kruta pat tiem, kas oficiāli ar to nodarbojas, cikladols mākslas aķenes karnevālā, grupensekss auditorijās, filmas trūkumi un nekādas hipotēkas, zīmējumi torņa kladē, par kuriem es pat izstāstīt nevaru, ko cilvēki tad zīmēja. un ko viņi zīmē tagad!
ja tā padomā, turpat aiz stūra dibinājās kooperatīvi, tika piļītas pirmās naudas plūsmas, kačājās zālēs reketieri, un iespējams, ka viss tas ir arī ļoti pareizi. taču man kaut kā liekas, ka vairāk brīvības atjaunošanu savā dzimtenē nenāksies piedzīvot, kamēr biznesu nodibināt vienmēr var pagūt. čmoke.
|
atcerējos leģendāro latvijas pašreklāmu cnn, kur mūki levitēja, etc obļe, lasu, kā te domā aplikt interneta daunloudus ar 4% nodokli: ak, jā, šodien apsveicu visas zanītes visos iespējamajos svēdgos! жила была Василиса Прекрасная и вышла однажды замуж за Ивана Дурака. и стала Василиса Дурак. Lūk, Dubajā briest jauns pasākums dzīvokļu jautājumā. Florences arhitekts Deivids Fišers ir nolēmis tur uzcelt 313 metrus augstu augstceltni, ieplānots uz 200 dzīvokļiem. Pasākuma visa fiška ir tur, ka katrs šī "torņa" stāvs griezīsies ap savu asi, piedevām neatkarīgi no citiem stāviem. Lūk, kā tas izskatās: Our almost-instinct almost true: par k/f "the hurt locker" uzrakstīšu vēlāk kaut kad oh, vienu ļoti svarīgu lietu atcerējos par u2, mārketingu un pārējo man ir tāda sajūta, ka es tūlīt aizmigšu |
