Es uzaugu nelielā ciematā un apmeklēju vienīgo ciemata skolu. Es biju diezgan introverts bērns un ne ar vienu citu skolasbiedru ilgi nemācēju sadraudzēties. Bet vienu reizi, sev nesaprotamu instinktu vadīts (varbūt man vienkārši bija garlaicīgi), es uzņēmos vainu klasesbiedra Kārļa pastrādātā nedarbā un, tā kā man bija labas atzīmes, skolotāja tikai nogrozīja acis un neko neteica. Kārļa sods noteikti būtu daudz lielāks, to viņš saprata, bija man pateicīgs un mēs palēnām sadraudzējāmies.

Šķiet, ka tas bija pēc kādiem diviem gadiem, kad Kārlis nezin no kurienes iemācījās "joku", kas saucās "atrasts nav zagts". Joku viņš regulāri izspēlēja "atrodot" manā somā, penālī, vai, ja viņš ciemojās pie manis - istabā dažādas manas lietas un ar uzvarošu balsi paziņoja: "Atrasts nav zagts". Par daudzām lietām - zīmuļiem, dzēšgumijām, nevērtīgiem faņķikiem un pussaplīsušiem komiksiem man bija vienalga, bet problēmas sākās, kad viņš "atrada" manu mīļāko pildspalvu un dažus unikālus Lego gabalus. Lego toreiz skaitījās kaut kas ekskluzīvs, tāpēc es biju neticami nikns uz Kārli. Es sākumā mēģināju kaut ko teikt, bet visi mani argumenti atdūrās pret viņa "bet es taču to atradu!" un viņš nebija pierunājams. Mēģināt mantas atņemt bija bezjēdzīgi, jo viņš bija stiprāks par mani. Pakāpeniski tas sāka krist uz nerviem aizvien vairāk un vairāk, es vienā brīdī jau biju samierinājies ar savu mantu zaudēšanu, bet tas, ka Kārlim viens un tas pats joks neapnika, bija neizturami.

Kādu dienu es uzaicināju viņu pastaigāties pa mežu. Nu labi, tas izklausās romantiskāk nekā bija, mans uzaicinājums bija saistīts ar beigtu zvēru meklēšanu - mēs vienreiz bijām redzējuši beigtu mežacūku un tas mums šķita krutākais skats mūsu dzīvē. Kārlis ar prieku piekrita un mēs devāmies skraidīt pa mežu. Ierasto taku vietā es novirzījos uz purva pusi, sakot, ka no rīta dzirdēju šāvienus tajā virzienā. Mēs skrējām, mētājām čiekurus, mēģinājām viens otru nogāzt no kājām un bija jautri. Pēc brīža mēs nonācām līdz purvam. Kārlis sajuta mitro gaisu
-Man šitāds gaiss nepatīk, viņš teica
-Es zinu, nomurmināju
-Ko?
-Es zinu, kur iet. Skaties, tur ir taka!
Es rādīju uz taku gar purva malu, kas ieskauta ar brikšņiem no abām pusēm, izskatījās lieliski. Kārlis nespēja atturēties. Mēs paskrējām uz priekšu pa taku vēl kādas pāris minūtes, bet Kārlis sāka samazināt tempu. To redzot, es iesaucos "Klausies, man šķiet, ka tur aiz brikšņiem kaut kas ir" un mēs skrējām tālāk.

Pēc neilga brīža Kārlis pēkšņi apstājās un noliecies, turot rokas uz ceļiem izdvesa "Paga.....". Viņa elpa bija smaga un šķita, ka viņam kaut kas ar kaklu ir noticis. "Es tūlīt....," Kārļa rokas nobrauca gar bikšu kabatām. Neko tur neatradis viņš ar neticību sejā pavērsās pret mani. Es vienaldzīgi uz viņu skatījos. "Kas..." Kārlis mēģināja runāt, bet viņu pārtrauca klepus lēkme. Brīdi paklepojis viņš mēģināja runāt vēlreiz, bet neizdvesis vairāk par vienu zilbi viņam atkal atsākās klepus. Šoreiz katra viņa ieelpa bija dziļa un, kā varēja spriest pēc viņa sejas un rokas, kas turēja krūšu rajonu - sāpīga. Izelpas vietā bija klepus, kas beidzās ar nelielu svilpienu, lai gan neizskatījās, ka viņam būtu uznākusi vēlme pēc svilpošanas. Pēc katras garās ieelpas viņš mēģināja uzsākt teikumu, bet tā vietā no mutes nāca kārtējā klepus kārta. Redzēdams, ka es nereaģēju uz viņa pēkšņajām problēmām, Kārlis saliecies pienāca klāt un ar brīvo kreiso roku (labā joprojām bija uz krūtīm) satvēra mani. Es nereaģēju un izskatījās, ka tas Kārli saniknoja, un viņš centās man ar kreiso roku iesist. Es viņa roku satvēru un atgrūdu viņu nost no sevis. Kārlis saļima uz zemes un saliecies, turot vēderu, turpināja klepot. Teikt viņš vairāk neko nemēģināja, acīs parādījās asaras un sejas āda ieguva viegli zilganu nokrāsu. Pēc brīža viņš pārtrauca klepot fokusējot visus centienus uz elpošanu, kas ar katru brīdi kļuva aizvien smagāka.

Man apnika viņu vērot, es piegāju viņam klāt, izvilku no kabatas Kārļa inhalatoru, nometu to viņam blakām uz zemes un noteicu "Atrasts nav zagts, Kārli!"