Sneigavīru mafija
Sniegavīru mafija

1. Daļa – vēsturiskā. (drīkst nelasīt)

Ļarvas pilsēta atradās klimatiskās anomālijas zonā.
Visādi klimatologi un citādāki zinātnieki no dzimšanas līdz miršanai lauzīja galvas kā izskaidrot Ļarvas klimatisko anomāliju, bet nekāda skaidrība nevienam neradās.
Vasaras Ļarvā bija mērenas – temperatūra nekad nepacēlās augstāk par +30 C, tajās pašās vasarās, rudeņos un pavasaros lietus lija tikai naktīs, kad visi mierīgie Ļarvas pilsoņi gulēja dziļā miegā, ziemās temperatūra nekad nenoslīdēja zem -3 C grādiem un laikā, kad visa pārējā zemeslode cīnījās ar sniegputeņu radītajām problēmām, Ļarvā sniegs uzkrita labi ja pāris trīs reizes sezonā un tik plānā kārtiņā, ka jau ap pusdienlaiku nebija neviena zemes pleķīša, kuru klātu sniegs, jo Ļarvas bērni visu sniegu bija savēluši sniegavīros. Un tā tas notika visus 360 pilsētas pastāvēšanas gadus un nekas neliecināja, ka kādreiz kaut kas varētu mainīties.
Ļarvas pilsoņi ar savu klimatisko anomāliju ļoti lepojās un ļoti reti kāds no tiem pameta dzimto pilsētu, lai sāktu jaunu dzīvi citur, kur lietus lija visdažādākajos diennakts laikos, vētras, taifūni un virpuļviesuļi rāva mājām nost jumtus un stindzinoši aukstās ziemās milzīgi sniega kalni pamatīgi apgrūtināja pārvietošanos no punkta A uz punktu B.
Ļarvas pilsoņi pa pilsētas pastāvēšanas gadiem bija sakārtojuši savu sociālo vidi tik sabalansētu, ka pilsētas ekonomisko struktūru apskauda pat lielvalstis, kur nu vēl viņu pašu valsts citas pilsētas – bezdarbnieku pilsētā nebija, jo darba vietu skaits bija punkts punktā atbilstošs pilsētas darbaspējīgo iedzīvotāju skaitam. Savā starpā Ļarvas pilsoņi nedaudz apskauda Sniegavedēju asociācijas darbiniekus, jo tiem, kā jūs paši saprotat, pie šādiem klimatiskiem apstākļiem pārāk daudz darba nebija, bet uz darbu Asociācijas biedri gāja punktuāli. Darba laikā sniega vedēji parasti slīpēja savas zoles un pokera spēlēšanas prasmes, tāpēc tie bija pilsētas vislabākie spēlētāji – tik labi, ka tos bieži sūtīja uz zoles vai pokera turnīriem citās pilsētās, kur tie vienmēr ieguva pirmās vietas, līdz ar to vairojot Ļarvas pilsētas labo slavu.
Bet tad notika tā, ka kārtējās pilsētas mēra vēlēšanās uzvarēja Damšovs.
Jūliuss Damšovs pilsētā bija pazīstams ar savu enerģisko raksturu, daudzajām inovācijas idejām visdažādakajās jomās un tāpēc Ļarvas iedzīvotāji labprāt atdeva savas balsis šajās vēlēšanās par viņu, jo Ļarva varēja atļauties par pilsētas mēru ievēlēt logu mazgātāju.
Kļuvis par mēru, Damšovs enerģiski un mērķtiecīgi ķērās pie pilsētas vides un sociālās struktūras pārkārtošanas – visiem veikaliem tika uzlikts par pienākumu iegādāties lielus vitrīnlogus, bez liekiem spraišļiem, nedaudzie telefona automāti mirdzināja saulē savus vienlaidus stiklotos sānus, bet parastie pilsoņi saņēma pilsētas dotācijas, ja savu mitekļu daudzspraišļotos logus nomainīja pret vienlaidus stikla rūtīm. Vēlēšanas notika martā un visu pavasari, vasaru un rudeni pilsēta ņemās ap un par logiem, tāpēc Damšovam neatlika laika padomāt par citām viņaprāt svarīgām pilsētas lietām. Uz oktobra beigām logu jautājums Ļarvā bija atrisināts, pilsētā iebraukušie tūristi labprāt spoguļojās veikalu logos un fotogrāfējās uz savu spoguļattēlu fona. Un tad Damšovam beidzot atradās laiks sākt domāt arī par citām pilsētas problēmām, bet....
Bet to problēmu pilsētai nebija.
„Nu ko, ja problēmu nav, tad tās vajag radīt”, - padomāja Damšovs un sākumam restrukturizēja pilsētas Saimniecības un Apkopšanas Pārvaldi, Sniegavedēju asociāciju apvienojot ar Sētnieku Ordeni.
Ko tas nozīmēja? Tas nozīmēja, ka sniega vedējiem turpmāk būs jāpilda tie paši pienākumi kas sētniekiem, bet sētniekiem, plus pie saviem agrākajiem pienākumiem, tie paši, kurus agrāk pildīja sniega vedēji.
Gan sniega vedēji, gan sētnieki ar jaunajām izmaiņām bija neapmierināti, jo Sētnieku Ordenis pilsētas slavu vairoja ar savām prasmēm veidot visdīvainākās skulptūras ar parastu ūdens strūklu no parastu gumijas šļauku purslām un nemaz negribēja mācīties spēlēt zoli vai pokeru, bet sniega vedēji, savukārt, negribēja „slapināt savas rokas” mācoties sarežģīto ūdens skulptūru veidošanas mākslu.
Tā kā Jūliuss Damšovs nekādā veidā nereaģēja ne uz Sniega vedēju Asociācijas, ne Sētnieku Ordeņa oficiālajiem protestiem, ne arī uz šo organizāciju atsevišķu (nebūs pārspīlēts, ja teiksim visu) biedru iesniegtajām sūdzībām un protestiem, tad kādā jaukā novembra piektdienas vakarā tapa Plāns, kā likt Jūliusam Damšovam atrestrukturizēt pilsētas saimniecību atpakaļ tās iepriekšējā veidolā.
Kā nākamo Jūliuss Damšovs izdeva Rīkojumu, ka, ja gadījumā līdz 23. decembrim uzsnigs sniegs, Ļarvas pilsoņi un to bērni nedrīkst to savelt sniegavīros un pikās, jo mēraprāt Ļarvai vismaz reizi savas pastāvēšanas gados vajag izjust un izbaudīt klasiskus Baltos Ziemassvētkus. Rīkojums aizliedza Ļarvas pilsoņiem pieskarties sniegam līdz pat 25. decembrim.
Mierīgie Ļarvas pilsoņi satraukti sarunājās uz visiem ielu stūriem, kafejnīcās, bāros un restorānos, daži bērni paziņoja, ka aizbēgs no mājām, ja nedrīkstēs velt sniegavīrus un pikoties – vārdu sakot, pilsēta dūca kā satrauktu bišu strops. Vienīgā klusā vieta visā pilsētā bija Saimniecības un Apkopšanas Pārvalde, kuras darbinieki pārvietojās savos maršrutos smaidīgi un apmierināti ar dzīvi.
Plāns bija tapis un tagad atlika tikai gaidīt, kad iesāksies oficiālā ziema.

2. Daļa – sniegs.

21. decembra rītā Ļarvas pilsoņi pamodās ne tik daudz no tā, ka bija izgulējušies, kā no tā, ka caur plašajiem logiem mitekļos ieplūda neparasts gaišums. Tādi paši nakstreklos un pidžamās tērpti pilsoņi pieplaka pie saviem plašajiem logiem, lai ieraudzītu, ka visu apkārtni klāja vismaz 20 cm biezs sniegs – vienmērīgs, balts un Ļarvai pilnīgi nepierasts dziļš sniegs. Pat nepaēduši brokastis, Ļarvas pilsoņi apģērbās un izbira ielās, lai paši savām rokām pārliecinātos, ka tas patiešām ir īsts sniegs, kaut arī tā ir neparasti daudz. Termometru stabiņi rādīja pierastos un parastos -3 C grādus, tātad vismaz ar temperatūru nekādas izmaiņas klimatiskajā anomālijā nebija notikušas.
Pirmie nekārtības pilsētā sāka bērni, kuri aizmirsuši par visādiem pilsētas mēra Rīkojumiem, jautri ķērās pie pikošanās un sniegavīru velšanas. Un jau dažas minūtes pēc 9 rītā, pilsētas Policijas Pārvaldē sāka krāties Administratīvie Protokoli par tāda vai tāda pilsoņa nepilsonisko uzvedību. Policistiem torīt darba bija pilnas rokas un četri no tiem guva traumas, jo nepieraduši skriet pa tik dziļu sniegu, viņi slīdēja un slīdēšanas rezultātā krita, un krišanas rezultātā lauza sev ko nu kurš – kurš roku, kurš kāju. Bet neskriet nevarēja, jo visapkārt bija ļoti daudz mazgadīgu pilsoņu, kuri pārkāpa pilsētas mēra Rīkojumu nepieskarties sniegam līdz 25. decembrim. Ap 16-iem pilsētā tomēr bija iedibināta nosacīta kārtība, uz katra ielas stūra dežurēja policistu pāris, vecāki bija bērniem paskaidrojuši, ka tie paliks bez kabatas naudas vismaz divus mēnešus, jo sods par administratīvo pārkāpumu būs jāmaksā no kabatas naudai atvēlētās ģimenes budžeta ailītes, bērni bija izraudājušies, izbļāvušies un apsolījuši aizbēgt no mājām, tikko radīsies izdevība, Jūliuss Damšovs ielēja sev 56 ml viskija, jo vairāk pudelē nebija, lai nedaudz atslābtu pēc saspringtās darba dienas un jau cēla glāzi pie lūpām, kad atkal sāka snigt.
Tumst sākušās debesis bija skaidras un no tām lielām pārslām biezi un svinīgi virpuļoja sniegs.
Sniegs sniga tieši piecpadsmit minūtes un pievienoja jau uzsnigušajiem 20 cm vēl 20 cm sniega kārtas.
Tā jau bija problēma! Tā bija problēma, kuru Jūliuss Damšovs nezināja kā risināt, jo nekas tāds Ļarvā visos 360 tās pastāvēšanas gados nekad nebija noticis.
Tāpat, ar neizdzertu glāzi rokās sagaidījis kad beigs snigt, Jūliuss Damšovs nolika neizdzerto glāzi uz galda, uzvilka mēteli, paņēma lietussargu un devās uz mērijas garāžu, lai iesēstos savā mašīnā un brauktu mājās – viņš zināja, ka mājās ir vismaz divas pudeles viskija. Mašīna jautri ierūcās un Ļarvas mērs nospiedis garāžas vārtu pacelšanas pulti sāka braukt ārā no garāžas. Mašīna izbrauca no garāžas līdz pusei un apstājās. Riteņi griezās, motors rūca, bet uz priekšu mašīna ne par ko nebrauca. Jūliuss izslēdza motoru un pamēģināja atvērt durvis, lai izkāptu ārā un ievērtētu situāciju. Durvis mēģināja atvērties, bet, pat pielietojot visu savu spēku, mēram neizdevās tās atvērt vaļā līdz galam – tikai tik vien, lai pa pavērušos spraugu saskatītu, ka sniegs mašīnas vadītāja durvju pusē bija 40 cm augsts un te Jūliuss Damšovs saprata, ka sniegs tikai krītot izskatas viegls un maigs, patiesībā tas ir blīvi smags, ja tā ir daudz. Un sniega bija daudz. Daudz vairāk, nekā visā Ļarvas pastāvēšanas vēsturē kopā.
Uz blakus sēdekļa glīti ielaminēts mirdzināja zeltītos virsraksta burtus Jūliusa Damšova Rīkojums, kurš aizliedza pieskarties sniegam līdz 25. decembrim ieskaitot.

3. Daļa – sniegavīru mafija.

Sniegs Ļarvā tajās dienās sniga ar apskaužamu regularitāti ik pēc divpadsmit stundām, katru reizi pievienojot vēl 20 cm sniega kārtas jau uzsnigušajam.
Ļarvas iedzīvotāji sēdēja mājās, jo iziet vienkārši nespēja – māju durvīm priekšā bija metru bieza sniega kārta. Mērs arī sēdēja mājās, dzēra viskiju un skatījās televizorā ziņu raidījumus, saspringstot kad pārraidīja laika ziņas – visā pārējā pasaulē sniegs uzvedās normāli, kur sniga, kur bija jau sasnidzis un tika tīrīts, tikai Ļarvā neviens netīrīja sniegu. Sniegu, kurš sniga ar apskaužamu regularitāti ik pēc divpadsmit stundām.
Vienīgie, kuri šajās dienās neatradās mājās, bija Ļarvas Saimniecības un Apkopšanas Pārvaldes darbinieki - tie visi atradās savā darba vietā. Daži sita zoli vai spēlēja pokeru ēdnīcā, daži baseinā izklaidējās ar ūdens skulptūru veidošanu. Ik pa brīdim kāds no Sniega vedēju Asociācijas aizgāja līdz garāžai pārliecināties, ka tehnika vēl joprojām ir kārtībā, ik pa brīdim kāds no Sētnieku Ordeņa ēdnīcā pārbaudīja mērskalu rādījumus kādam dīvainam mehānismam, kurš atgādināja gāzētā ūdens automātu, tikai tam nebija pierastās ailītes glāzes ievietošanai – tās vietā no aparāta uz griestiem stiepās divas izturīgas gumijas šļūtenes.
- Nu, kā? – pajautāja Kāsis, kad Ērvils kārtējo reizi bija apskatījis mērskalu rādītājus.
- Vēl vienai reizei pietiks, - sētnieks viltīgi piemiedza labo aci.
- Tavs puika ir un paliek malacis! – vairāki sniega vedēji un ēdnīcā esošie sētnieki iesaucās vienā balsī.
- Izrādās, ka viņa aizraušanās ar tehniku patiešām ir ļoti noderīga, - piekrita Ērvils.
Ēdnīcā atkal nograndēja smieklu vētra.
- Kad viss šis beigsies, mums vismaz nedēļu būs jāstrādā tā pa īstam, - kad smiešanās norima, nopietni ierunājās Kāsis: - Nokopt visu šo klimatisko katastrofu, ko paši radījām, nebūs viegli.
- Nokopsim! ... Mēs taču esam trennējušies citās pilsētās! ... Atkal ieiesim klimatoloģijas vēsturē ar savu anomāliju!... – skanēja no visiem ēdnīcas stūriem.
Vīri bija enerģiskas apņēmības pilni, pārliecināti par savām spējām un Sniegavedēju Asociācijas priekšsēdētājam Kāsim atlika vien piekrist tam, ka viss izdosies. Katrā gadījumā Plāna pirmā daļa jau ir izdevusies veiksmīgi – pateicoties Ērvila jaunākā dēla aizrautībai ar tehnisko jaunradi, tapa šis Sniega automāts (Kāsis pašķielēja uz gāzētā ūdens automātam līdzīgo mehānismu ēdnīcas stūrī), kurš sasaldēja dabisko gaisa mitrumu puskilometra augstumā stingri lokalizētā platībā – vajadzēja tikai norādīt aparātam kādā platībā, ar kādu intensitāti un biežumu jārada snigšana. Gan jau izdosies arī otrā daļa – visi sniega vedēji ir īpaši apmācīti un katru gadu divas nedēļas trennējas sniega izvešanā citās pilsētās, kurās sniegs snieg normāli un dabiski. Un gan jau izdosies arī trešā Plāna daļa – pārvērst Ļarvu par normālu pilsētu, kurā sniegs ziemā snieg biežāk un vairāk kā visus iepriekšējos 360 pilsētas pastāvēšanas gadus, jo galu galā – visi pasaules bērni mīl sniegu, visi pasaules bērni ar sajūsmu pikojas un veļ sniegavīrus. Un tagad, kad Ļarvas Saimniecības un Apkopšanas Pārvaldes rīcībā ir sniega automāts, pilsētas bērni varēs velt sniegavīrus kaut vai katru dienu. Arī vasarā, ja pratīs sarunāt ar Sniegavīru mafiju, kā klusībā pie sevis Kāsis pēdējās dienas sauca Ļarvas Saimniecības un Apkopšanas Pārvaldi.