Baisi nočīkstēja podjezda durvis. Ženijas kundze trešajā dzīvoklī saausījās. Atkal jau sētnieks Vladimirs nav tās ieeļļojis. Ženija izjusti nopūtās. Patiesību sakot, Vladimirs durvis nebija eļļojis jau gadus astoņus, un pēdējo četrus arī mērķtiecīgi izvairījies no Ženijas, kas centās viņu pārliecināt par labvēlīgo iespaidu, kādu durvju ieeļļošana atstātu uz mājas iedzīvotāju savstarpējām attiecībām. Arī Bez Tabu nebija bijis atsaucīgs uz Ženijas atkārtotajiem zvaniem un vēstulēm par šo sasāpējušo tēmu. Taču šodien Ženijas kundzei bija padomā cits, vēl nozīmīgāks uzdevums. Viņai priekšā bija tāls ceļš. Rūpīgi iesaiņojusi sviestmaizītes un termosu ar piparmētru tēju, kā arī adīkli pītā grozā, viņa pārbaudīja, vai gludeklis izslēgts, gāzes padeve un ūdens krāni aizgriezti un logi cieši aizvērti. Tad aizslēdza durvis ar visām četrām atslēgām. Lēnā, bet noteiktā solī viņa sāka kāpt augšup pa trepēm. Ap pusdienas laiku Ženija bija nokļuvusi 3. stāvā. Bija pienācis laiks atpūtai. Ženijas kundze apsēdās uz kāpnēm un košļādama sviestmaizīti ar žāvētu desu, apdomāja, vai uzdevums, ko viņa uzņēmusies, nav par smagu. Pēc brīža viņa apņēmīgi piecēlās. Ceļš tomēr jāturpina. Pēc pāris stundām, 6. stāvā Ženija vēlreiz apsēdās atpūsties. Sviedri pilēja pār viņas sasārtušajiem vaigiem. Un tomēr – viņa bija jau pāri pusceļam. Šoreiz viņai tas izdosies. Šoreiz viņa noskaidros, kas dzīvo 11. stāvā.