Rīgā iespējas bija lielākas. Ja tā štelle patika, reizi mēnesī sestdienā varēja par 30 kap apmeklēt kinolektoriju, kur V.Freimane vai kāds cits zinātājs nolasīja lekciju par tēmu, bet pēc tam rādīja pāris filmas. Tā es tīņa gados noskatījos lielāko daļu gan čehu, gan franču "jaunā viļņa" mūviju (lai gan jāatzīst, rumāņu un dienvidslāvu "jaunā viļņa" paraugi nebūt nebija sliktāki), gan vācu 20. gadu mēmā kino klasiku, arī "Skārda bungas" (Grasa romāna ekranizējums), par ko te pirms laika ļaudis jūsmoja kā par jaunatklājumu. Šīs opcijas gan man tagad pietrūkst.