pajautā! - Mi na le no

kaut kāds ro tur bija. Vairāk neko neatceros.

Ja atceros pareizi, tad secība bija: jo le mi na so ra ti jo
Un šeit var mazliet palasīt no mūzikas teorijas viedokļa, kāpēc tādus lieto, mācot bērniem mūziku, piemēram roku kustības palīdz radīt saikni starp vizuālo un dzirdes pasauli. Pats process, kad nošu nosaukumus aizvieto, saucas solmizācija.

Nu, atmiņu arī trenēt mācīja (apvienojot dzirdes un kinētisko atmiņu), un veidot pareizas skaņas (vismaz mums vajadzēja muti plaši kustināt un tās skaņas no sirds dziedāt), nekas dižs zem tā visa neslēpjas.

Un tās jo-le-mi skaņas apzīmē konkrētu nots pozīciju gammā, kas katram mažoram/minoram var sākties ar citu noti, piemēram, ja tev būs re mažors, tad notis būs: re, mi, fa-diez, sol, la, si do-diez, re, bet ja liks re mažoru izdziedāt, tad re vietā lietosi "jo", mi vietā "le", "fa-diez" vietā mi u.t.t. Nezinot notis un to, kur kurā mažorā vai minorā ir diezs vai bemols, tu tik un tā jebkuru gammu vari izdziedāt ar jo-le-mi-na.

Jo le mi na so ra ti jo. Kas tas īsti bija, nez.

Man liekas, tā nebija nošu alternatīva, bet kas līdzīgs žestu valodai, lai var rādīt gadījumos, kad runāt nevēlams, bet pārliecināta neesmu. Solfedžo (tā to sauc?)man slikti pieleca.

Uzrakstīju un sāk likties, ka tu tomēr par ko citu, man nezināmu runā.

Jo, le, mi, na, so, ra, ti, jo - tā saucamie relatīvie nošu nosaukumi. To radīšanas mērķis bija likt bērniem noprast, kādas vispār ir nošu augstumu attiecības skaņkārtās.
Resp., ja Do ir konkrētā vietā nošu sistēmā iezīmēta skaņa ar noteiktu augstumu, tad Jo varēja būt gan tur, kur Do mažora gammā ir Do, gan tur, kur Sol mažoram ir Sol, gan tur, kur Fadiēz mažoram ir Fa diēzs.
Tipa, tas pats, kas algebrā ar burtiem apzīmētie mainīgie.

to ieviesa šis cilvēks http://en.wikipedia.org/wiki/John_Curwen. ar to viņš centās mūzikas izglītību padarīt pieejamāku un vieglāku.

Atminos, ka pamatskolā man mūzikas stundās ar bija kautkas tāds. Muzicenē gan neko tādu nemācīja, vai ar nebiju uz to solfedžo stundu :)