pajautā! - sestdienas rīta filozofija

Manuprāt, te ir koks ar diviem galiem.

Kā tu zini, ka piemānīt likteni jau nav tavs liktenis?

Respektīvi, var skatīties tā, ka viss, ko tu dari, ir tev jau "paredzēts".

domāju tā:
mums ir kāds konkrēts ceļš ejam, pieņems, ko liktenis paredzējis. ja mēs visu daram pareizi, tad dzīvē viss izdodas labi, sanāk. bet, kad mēs esam nogājuši no šī ceļa, tad sākās neizdošanās un iet kā pret sienu, līdz atrodam atpakaļ ceļu uz tām pareizajām sliedēm.
kā saprast, kas ir pareizi? es vados pēc intuīcijas- ja jūtu, ka tā ir labi, tad arī daru, un viss padodas no rokas. tas pats ir ar pareizās profesijas izvēli, partnera izvēli utt.
jāsaka, ka apkārt redzot cilvēkus, šis domu gājiens patiešām ir apstiprinājies.

es pieturos pie
`kaut kas no likteņa un kaut kas no tā ko paši veidojam`

man piemēram ir liktenis
moš tev nav
principā pajāt

manliekas ir ljoti daudz iespeejamo celju - celju kosmoss, bet ir konkreeti uzdevumi, kuri jaaveic (zinaashanas, kas jaapguust) + var pakjert veel kaadu bonusaa, ja baigi liekas, ka var un vajag. visi celji vienaadi labi, jo noved pie viena un taa pasha galugalaa, tikai garums atshkjiras, izveelies kursh labaak patiik. bet no noveerojumiem redzu, ka jo gruutaak ejamu celju izveelies, jo vinjsh iisaaks, laikam gruutiibu daudzums proporcionaals celja garumam.

Pusaudža gados izdomāju tādu teoriju, kas man joprojām šķiet samērā pieņemama: visas iespējamās iespējas, visi "scenāriji" ir iepriekšparedzēti. Bet tas, kādu ceļu šajā labirintā ejam, atkarīgs no mums, no mūsu izvēles. Izvēloties iet pa labi, nevis pa kreisi, mēs iegūstam visas izvēles, kas atzarojas no labā pagrieziena un zaudējam to, kas būtu iespējams, ja mēs aizietu pa kreisi... visu iegūt nevar, bet viss ir iespējams. Bet tas, kur nokļūstam, atkarīgs no mums pašiem.

Mārdžas versija šāda:
tas, kas cilvēka dzīvē pilda tā sauktās likteņa-dieva funkcijas ir viss, kas saistīts ar dabu, materiālo, viss, kas ar tavu ķermeni, tā funkcionēšanu, vot tas iz liktenis- fizioloģija un tas, kā tu par to rūpējies, kā uzklausi un sargā, un līdz ar to, ja nāk kād dabas noteikta šļura- nu tur- aukstums, karstums, mitrums, zemestrīce utt, tad gadījumā, ja neesi piemēroti sagatavojies, vai tas notiek negaidīti, tad jā, tad var teikt, ka no tā ciest bija liktenis.
bet viss pārējais- tas, kas attiecas uz tavu individualitāti/personu, tava apziņa ir pilnīgi tavā rīcībā un patiesībā veidojas no paša radītiem māņiem, reakcijām uz situāciju pēc pārliecības, ticības vai aizspriedumu varā. [šajā lauciņā paradoksālākais ir tas, ka viss, kāds tu garīgajā plānā šobrīd esi, ir tikai tevi paša veidots un viss, kā un kur tu gāji un ko darīji, kā reaģēji, ko teici, kā juties, tas viss ir tevis paša safabricēts tu, tai smadzeņpodā, un princpā būtu varējis būt arī citādi..]
un trešā sfēra- tas, kas attiecībā uz citiem cilvēkiem(jo piekritīsi, viņiem katram sava sarežģītā domu konstrukcija un pārleicība, modelis, kurā viņi balstās) un tamdēļ tas, kas atkarīgs no citiem (gaidas, cerības, sajūta, ka izproti kādu un zini ko otrs domā), gan nav atkarīgs no tevis, bet gluži par tādu nolemtību to arī nevar nodēvēt, jo tas otrs jau arī, tāpat kā tu, vnk darbojas, dzīvo un nezina kā un kas no tā visa galu galā izvērsīsies.

manu dzīvi, par piemēru, vada cēloņseku sakarības. liktenim, kā iepriekšparedzētam dzīves ritumam te nav vietas.
manas dzīves perspektīva nepārtraukti mainās kā attēls kaledaskopā. katra izvēle rada jaunas. mana piredze liek pamatus nākošajām izvēlēm. mana dzīve ir tik ļoti savijusies ar apkārtējo cilvēku dzīvēm, ka pat citu ļaužu, šķietami personīgie/intīmie lēmumi un izvēļes ietekmē manu dzīves ceļu.