pajautā! - Emigrācija, imigrācija un sprīdīša motīvs

Man šķiet, ka nu jau neviens vairs nav tik ļoti piesaistīts valstij kā pirms gadiem 20. Globalizācija utt. Pēc tā, ko redzu apkārt notiekam, reti kurš atgriežas uz visiem 100%. Godīgi sakot, nevienu tādu nezinu. Un runa nav par ravētājiem un krāvējiem, bet par gudriem, izglītotiem cilvēkiem, talantīgiem māksliniekiem, un tiem jau arī nav pārāk liela problēma ērti iekārtoties kur citur. Jāpaplašina pasaules uztvere :) Un, ja valstij šis uztrauc, tad ir pēdējais laiks to izrādīt un rīkoties, jo cilvēki brauc un brauks prom. Nav runa par patriotismu, bet par Dzīvi, par to, ka cilvēkam gribas Dzīvot nevis vergot un stresot par maizes donu, gribas bērnus izaudzināt par cilvēkiem ar nākotnes izredzēm. blah-blah-blah :)

nez.... kurš to var zināt;)
man jau liekas, ka nostrādā fakts, ka TUR tevi kā cilvēku, tavu darbu novērtē augstāk, tb ar lielāku atalgojumu, soc.garantijām utt., ar stabilitāti un rītdienu. jo nu..... ne jau kredītos visa dzīves jēga
cik cilvēku, tik ideju. ir tādi, kas te ar nagiem un ragiem, un prom nekad dzīvē nebrauks. bailes no pārmaiņām, pieradums pie problēmām, slinkums ko citu pasākt vai vienkārši laba, ērta dzīve, tādi te vēl arī ir :)))

"Mjā, bet pat es pa laikam domaju, ka jabrauc prom kaut kur, nu, tajos brīžos kad sāk grauzt bezcerības tārps un ieslēdzas kurnēšanas režīms. Un tad, ja ziņas paskatos un palasu biežāk. :D"

Starpcitu, pa laikam metu acis uz Lietuvu.. :D Nu, lai jebkurā laikā varētu ātri atbraukt uz mājām.

Kad ir ģimene un bērni, kuri jāpabaro un kuriem jāiet bērnudārzā, kur nav vietu, bet milzīgas rindas, tad parādās citas prioritātes, ne tikai gadalaiki un draugi; neviens jau nesaka, ka ir slikti, ka te ir jūra un meži, dzimtā valoda un bērnības atmiņas, tas ir tas, kas visus te vairāk vai mazāk saista; runa ir par dzīves kvalitāti, par iespējām, par atalgojumu, par bezdarbu, par bezcerību, par pensijām, par absolūtu neziņu, kas būs rīt, kā valsts nomaksās tos miljonu aizdevumus, kādi jauni pakalpojumu cenu kāpumi sagaida nākamajā apkures sezonā, par valsts sistēmas attieksmi pret katru iedzīvotāju, par sociālo sistēmu, pabalstiem, par bardaku, haosu un nesakārtotību it visur utt., etc.; kad ir pašam savi bērni un, dies nedod, vēl bezdarbs, parādās realitāte, ka vajadzīgs tas lats, par ko samaksāt par pārtiku, apģērbu un jumtu virs galvas, par nodarbībām bērnam, par zīmuļiem, grāmatām un zābakiem, tad tā ir realitāte, dies nedod, ja ir kāda nopietna slimība, ar ko pašam no savas kabatas jācīnās.
Bet katram savs - ir cilvēki, kas nekad prom neaizbrauks, arī lieliski, ir, kas paliks un cīnīsies, un pierādīs, tas ir tikai loģiski, mēs visi nekad nebūsim vienā maisā bāžami. Katrā ziņā katram ir savi iemesli un motivācija. Žēl par tiem, kas aizbrauc un neatgriežas, bet tā ir realitāte, ka robežas ir vaļā un ir iespēja izvēlēties. Skumji, bet fakts - ko karš un izsūtīšanas izdarīja ar varu, to tagad reālā situācija valstī liek darīt brīvprātīgi.

nu man ir paziņas, kas 100% ir iedzīvojušies, bet , kam ir nopirkta māja šiten te, tomēr pašlaik izskatās, ka neatgriezīsies. Tik vien tā māja -a acu apmānam! :(
A ir cits viens pāris,kas cīnās pa Dāniju, lai pēc tam varētu dzīvot labklājībā te. Daudz iegulda sava privātā īpašuma uzkopšanā/uzlabošanā utt. Un es zinu -atgriezīsies. Grūti teikt, kā būtu, ja pati tur būtu. Šobrīd liekas, ka nekas šeit nevar piespiest neveinu atgriezties, ja agrāk varēja skaisti runāt par patriotiskumu utt, tad tagad tas kaķim zem astes.