pajautā! - Komentāri

Kad ir ģimene un bērni, kuri jāpabaro un kuriem jāiet bērnudārzā, kur nav vietu, bet milzīgas rindas, tad parādās citas prioritātes, ne tikai gadalaiki un draugi; neviens jau nesaka, ka ir slikti, ka te ir jūra un meži, dzimtā valoda un bērnības atmiņas, tas ir tas, kas visus te vairāk vai mazāk saista; runa ir par dzīves kvalitāti, par iespējām, par atalgojumu, par bezdarbu, par bezcerību, par pensijām, par absolūtu neziņu, kas būs rīt, kā valsts nomaksās tos miljonu aizdevumus, kādi jauni pakalpojumu cenu kāpumi sagaida nākamajā apkures sezonā, par valsts sistēmas attieksmi pret katru iedzīvotāju, par sociālo sistēmu, pabalstiem, par bardaku, haosu un nesakārtotību it visur utt., etc.; kad ir pašam savi bērni un, dies nedod, vēl bezdarbs, parādās realitāte, ka vajadzīgs tas lats, par ko samaksāt par pārtiku, apģērbu un jumtu virs galvas, par nodarbībām bērnam, par zīmuļiem, grāmatām un zābakiem, tad tā ir realitāte, dies nedod, ja ir kāda nopietna slimība, ar ko pašam no savas kabatas jācīnās.
Bet katram savs - ir cilvēki, kas nekad prom neaizbrauks, arī lieliski, ir, kas paliks un cīnīsies, un pierādīs, tas ir tikai loģiski, mēs visi nekad nebūsim vienā maisā bāžami. Katrā ziņā katram ir savi iemesli un motivācija. Žēl par tiem, kas aizbrauc un neatgriežas, bet tā ir realitāte, ka robežas ir vaļā un ir iespēja izvēlēties. Skumji, bet fakts - ko karš un izsūtīšanas izdarīja ar varu, to tagad reālā situācija valstī liek darīt brīvprātīgi.