Latvijas Transhumānistu asociācija

Šī grupa savā attīstībā ir sasniegusi nākamo stadiju, kurā no pārsvarā haotiskas un nesaistītas jaunumu akumulācijas tā - pagaidām manā personā - ir faktiski gatava pāriet konstruktīva diskursa režīmā; tuvākajā laikā tiks uzstādīts autonoms serveris, uz kuru tiks migrēts līdzšinējais grupas saturs, taču pagaidām lūdzu grupas aktīvo biedru atsaucību īsa informatīva introduction article veidā, kurā norādīt jelkādas ziņas par sevi, kas varētu attiekties uz grupas tematiku un turpmāko darbību.

Updates will follow.

Pats vēl nenoskatījos, bet tā kā Zeitgeist pozitīvais vēstījums liek lielu akcentu uz zinātni, tad varētu būt pārdomu un diskusijas vērts materiāls.

Google video: The Zeitgeist Movement: Orientation Presentation

Aizvien vairāk sāk izskatīties, ka ļoti tuvs ir izšķirošais brīdis, pēc kura atpakaļceļa vairs nebūs. Transhumānisti pārsvarā allaž bijuši neglābjami optimisti, sapņojot par to, ko zinātne un tehnoloģija spēs piedāvāt cilvēcei. Tik tiešām, drīzumā varētu izdoties pirmā realizētā utopija cilvēces vēsturē. Kā arī tikt radīts iespējams pirmais, reāli pastāvošais dievs.

( ... tālāk ... )

Transhumānistus un zinātniekus vispār, manuprāt, piemeklējusi tā pati kaite, ar kuru nereti sirgst politologi, ekonomisti un citi. Norobežojuši savu sfēru kā savdabīgu smilšu kasti, tie nedz redz, nedz gribēt redzēt aiz tās robežām. Tā piemēram, ekonomists varētu teikt "nevajag nekādu ekonomikas stimulāciju, tā tikai kaitē brīvajam tirgum, vajadzētu drīzāk ļaut uzņēmumiem bankrotēt", bet politologs "nu jā, korupcija valdībā pastāv, vajadzētu politiskos instrumentus parlamenta pārvēlēšanai". Tai pašā laikā, vismaz akadēmiski, bet varbūt arī principiāli, tiktu noklusēts, ka politika ir tikai ekonomikas paplašinājums; ka korupcija politikā ir tas pati uzņēmumu stimulācija ekonomikā. Līdzīgi, piemēram, biologs varētu vaicāt "kāda distopija? es te vienkārši hemoxigenase-2 gēna regularitātes mēru"; vai transhumānists mierīgi varētu sacīt "neko nezinu, man prātā intelektuāls robots; ģenētiska bērnu modifikācija vai cilvēkmašīnas interfeiss".

Taču nav jau tā, ka šīs sfēras - zinātne, politika, ekonomika u.c. - pastāvētu atsevišķi. Jau Frensiss Bēkons skaidri norādīja, ka "Zināšanas ir spēks". Savukārt, Mišels Fuko parādīja, ka teorētiski-abstraktas zināšanas ir drīzāk fikcija vai robežgadījums - pasaulē zināšanas ir iemiesotas praksē un nedalāmi saistītas ar varu. Ja atmetam politikas un ekonomikas utopisko aizbildināšanos, ka šīs jomas ļaujot īstenot sabiedrības regulēšanas vienu vai otru funkciju tīrā veidā, tad kļūst redzams, kā nauda izmanto zinātni, lai panāktu noteiktu politisko situāciju, kas savukārt nes naudu. Pateicoties noteiktam sabiedrības uzbūves modelim, juridiskās prasības var atļauties ignorēt, par ētiskajām (pat - elementāru cilvēcību) nemaz nerunājot.

Zinātnieka izstrādātais neirālais tīkls, kas vada automašīnu vai atļauj identificēt cilvēkus videokameru tīklā; sagādā viņam grantus, apmierina ziņkāri, ļauj darboties pie patiesi interesantiem jautājumiem; utt. Bet ārpus šī zinātniskā darba konteksta, kāds tās kameras saliek pilsētā, izveido 24h izsekošanas un novērošanas sistēmu; ievietojot sabiedrību aizvien šaurākos rāmīšos. Nav grūti paskatīties, cik daudz revolucionārus zinātnes projektus finansē, piemēram, DARPA (ASV militāristi); kaut arī varētu likties, ka zinātnes finansēšanu būtu pirmām kārtām jāuzņemas ja ne labklājības ministrijai, tad katrā ziņā ne karus kūdošajiem.

Šī garā un nejēdzīgā ievada morāle ir ļoti vienkārša: Iedziļinoties atsevišķajā, zūd kopskats. Šis kopskats diemžēl ir katra transhumānista atbildību klāstā. Bez tā mēs kļūstam par aitām, kas revolucionāri un vizionāri pašas sevi ved uz kautuvi, būdami sajūsmā par slaktēšanas instrumentu tehnoloģisko izsmalcinātību.

...( ... tālāk ... )

Overcoming Bias ir blogs par gļukiem cilvēku domāšanā un vispār par dīvainām lietām. Daudzi raksti pieskaras H+ tēmām. Un tur ir bilde ar Kimiko. :)

Neapšaubāmi, viena no lielākajām mistērijām dzīvības sakarā ir tās aizsākšanās apstākļi. Zinātnē vispārpieņemtā abioģenēzes teorija postulē, ka dzīvība ir radusies no arvien komplicētākām reakcijām organisko vielu molekulu starpā, līdz kādā brīdī šādi bija attīstījušās abas dzīvības informācijas nesējmehānisma pamatsastāvdaļas - RNS un DNS, kā arī vairāki vienkāršāki palīgenzīmi. Kaut arī šai teorijai būtisku trūkumu nav, tās pretinieki kā kontrargumentu mēdz izmantot salīdzinoši mazo varbūtību, ka "vienā peļķē" vienlaikus attīstījās visas iepriekšminētās sastāvdaļas. Šo kontrargumentu ir iespējams viegli apgāzt ar norādi uz apstākli, ka neizdevušos "mēģinājumu" uz protodzīvības skatuves varēja būt tūkstošiem, līdz vienā no tiem aizsākās turpināties spējīgas formas, taču kopš vakardienas zinātnei ir pieejams praktisks, atkārtojams un daudz spēcīgāks arguments par šo loģikas izpausmi; cilvēkam ir izdevies radīt visā pilnībā funkcionējošas protodzīvības formas bez DNS palīdzības, izmantojot tikai enzīmiem bagātu vidi un RNS molekulas.

Skripsa Izpētes institūta Kalifornijā zinātniekiem (kuri jau agrāk, 2004. gadā, bija guvuši vērā ņemamus rezultātus autokatalītisku reakciju izpētē un reproducēšanā, kuras, ļoti iespējams, spēlēja fundamentālu lomu protodzīvības veidošanās procesos) ir izdevies panākt, ka t.s. "imortalizētās" jeb tīrās RNS molekulas, ievietotas aminoskābēm un enzīmiem bagātā vidē (kas varētu būt visai tuva "pirmatnējam buljonam", kurā attīstījās protodzīvības molekulas), sāk pašreplicēties (kopēt sevi) un, pēc laika, uzrādīt ķīmiskajai evolūcijai līdzīgus "uzvedības" paternus, pievienojot savai struktūrai komponentus no apkārtējās vides un pat absorbējot citas RNS molekulas, izmantojot tās par sava veida "superkatalizatoru", kas implantē "apēdāju" struktūrā neatkarīgi attīstījušos ķīmisko struktūru, daudzkārt paātrinot evolūcijas procesus.

"What we've found could be stated as relevant to how life begins, at that key moment when Darwinian evolution starts in chemical substance," ("Mēs varam apgalvot, ka esam pietuvojušies apstākļiem, kuros ķīmiskās reakcijas iegūst darviniskās evolūcijas aprises, aizsākot dzīvības veidošanos") savā ziņojumā vēstī Džeralds Džoiss un Treisija Linkolna, pētījumu komandas vadošie zinātniskie līdzstrādnieki.

Saites:
1 - īss raksts par pētījumu
2 - ziņojuma audioieraksta fragments
3 - pilns ziņojums PDF formātā

Fora.tv ir pilna ar H+ prezentācijām, lekcijām un debatēm. Piemēram:
http://fora.tv/2008/12/12/Tan_Le_Brings_the_Force_to_Life_with_Mind_Control_Device
http://fora.tv/2008/11/17/Designing_and_Building_Organisms_Simple_As_Writing_Code
http://fora.tv/2008/11/17/Dangers_of_Closed_Source_Bioengineering

Japāņu zinātnieku grupai no Kioto prefektūras Jukijasu Kamitani un Joiči Mijavaki vadībā ir izdevies no smadzeņu garozā glabātajiem datiem rekonstruēt vizuālu attēlu, kurš pirms tam ir ticis aplūkots un tādējādi "noguldīts" atmiņā. Metodes pamatā ir smadzeņu vizuālā korteksa aktivitātes augstas izšķirtspējas nolasīšana ar funkcionālo magnētiskās rezonanses skeneri (fMRI) un standarta attēla "atkopšanas" un filtrācijas algoritmi, kuri tiek pielietoti ar skeneri iegūtajiem datiem.

Mans subjektīvais viedoklis - Reimonda Kurcveila aprakstītais quickening posms, kam jānāk pirms Singularitātes iestāšanās, ir sācies jau pirms aptuveni pusotriem vai diviem gadiem, reizē ar pirmajiem pilnvērtīgajiem brain-computer inferface modeļiem, protēzēm ar atgriezenisko saiti, atsevišķu smadzeņu apgabalu darboties spējīgām simulācijām, pirmajiem stabilajiem kompleksajiem nanomehānismiem, cilmes šūnu audzēšanu no somatisko šūnu slāņa un funkcionālās ģenētiskās medicīnas aizsākumiem. Tagad šiem sasniegumiem pievienojas arī pirmie darboties spējīgie kvantu datori, fundamentāli atklājumi apziņas darbības principu jautājumā, kā arī jau pavisam reāla iespēja nepastarpināti nolasīt vismaz atsevišķus smadzenēs glabātās informācijas veidus.

Ir paredzams, ka divi pēdējie nozīmīgie pagrieziena punkti quickening posma noslēgšanā būs lielākās daļas planētas datortīklu, mediju kompleksu, datu glabātuvju un digitalizētu tradicionālās informācijas bāzu (bibliotēku, arhīvu utt.) apvienošanās vienotā Logosfērā ar semantiskās intepretācijas palīdzību, kā arī stiprā tipa mākslīgā intelekta radīšana; ir skaidrs, ka abu šo punktu mērķtiecīgai sasniegšanai ir nepieciešama jauna skaitļošanas tehnikas un programmatūras paaudze, kuras radīšanu varētu katalizēt 2038. gadā gaidāmā "Zelta kļūda", kura izpaudīsies kā 32 bitu veselo skaitļu formātā glabātā datorlaika reģistru faktiski nenovēršama nonullēšanās (tas ietver faktiski visas POSIX-savietojamās operētājsistēmas, lielāko daļu atlikušo OS (visas esošās Windows versijas ieskaitot), kā arī plašu aparatūras spektru, kurā šie reģistri ir izveidoti hardware līmenī).

Šīs rindas sākotnēji tapa kā atbilde jautājumam par to, cik ietilpīga varētu būt cilvēka atmiņa (jautājuma autora sākotnējā dispozīcija bija tendēta uz pieņēmumu, ka atmiņas "tilpums" ir vispāri neierobežots), taču šķiet, ka tās ir iespējams izvērst arī atsevišķas tēzes veidā.

[J]āpiezīmē, ka eksistē vairāki atmiņas veidi, no kuriem ietilpība vārda burtiskā nozīmē kā īpašība ir iespējama tikai ilgtermiņa atmiņai. Bezgalīga šī ietilpība pavisam noteikti nav, taču no datora atmiņas to atšķir galvenokārt viens apstāklis - tas, ka cilvēka atmiņas ietilpība laika gaitā palielinās, smadzenēm piesaistot arvien vairāk resursu jauniegūto datu uzkrāšanai; līdz ar to, cilvēka atmiņas maksimālā ietilpība ir atkarīga arī indivīda vecuma.

Salīdzinot ar datora atmiņu, cilvēka ilgtermiņa atmiņas aptuvens skaitliskais novērtējums standarta datu nesēju ietilpības mērvienībās (tieši cilvēka atmiņas mērījumi pagaidām vēl ir nākotne) dod visai niecīgus rezultātus - pēc Ralfa Merkla (Ralph Merkle) pētījumiem, pieņemot, ka cilvēka vidējais mūžs ir aptuveni septiņdesmit gadu, šajā laikā veselu smadzeņu ilgtermiņa atmiņas apjoms sasniedz dažus simtus megabaitu. Tas, ka mēs, šiem datiem par spīti, tomēr spējam atcerēties pat ļoti daudz, ir saistīts nevis ar atmiņas ietilpību, bet gan (galvenokārt*) ar tās hologrāfisko iedabu - to informāciju, kura attiecīgajā momentā netiek izmantota, atmiņa satur "saspiestā", savdabīga konspekta veidā, un pilna aina tiek rekonstruēta tikai tad, kad rodas pieprasījums pēc šīs informācijas, un tā pastāv tikai tik ilgi, kamēr pastāv šis pieprasījums; pēc tam tā tiek atkal deģenerēta līdz "konspekta" līmenim. Šie "kompresijas/dekompresijas" procesi un to svārstīgā iedaba tad arī ir viens no iemesliem tam, kādēļ atmiņa nereti mēdz "pievilt" tās lietotāju.

Hologrāfiskais princips raksturo arī aizmiršanas procesus - ilgi neizmantota informācija no smadzenēm netiek dzēsta, tā tikai tiek atvirzīta uz arvien dziļākiem atmiņas slāņiem un to reprezentējošais konspekts pakāpeniski kļūst arvien shematiskāks un vispārīgāks, padarot arvien grūtāku oriģinālās informācijas atgūšanu no tā.

---

* Papildus cēlonis atmiņas šķietami visai grandiozajam apjomam ir informācijas procedurāla uzglabāšana (atmiņa darbojas "radoši," t.i., ne tik daudz saglabā konkrētus faktus, cik iemācās tos reproducēt on demand) - tādi dati, kuru pamatā esošo algoritmu smadzenes spēj simulēt, visticamāk, arī "konspekta" fāzē tiek uzglabāti nevis tīrā veidā, bet gan tikai kā attiecīgā algoritma pieraksts, pēc kura šie dati tiek no jauna radīti īslaicīgajā atmiņā ik reizi, kad smadzenēm rodas nepieciešamība pēc tiem, un no tās dzēsti, kad šī nepieciešamība zūd (savdabīgs garbage collection).

Dresden Codak is an illustrated celebration of science, death and human folly.

Pirms neilga laika šī raksta autoram (id est, man) radās situācija sarunā ar kādu daļēji pazīstamu īpatni - zinātniskās fantastikas cienītāju, kurā tika virspusēji pieminētas arī transhumānismam tuvas tēmas, kā ģenētiskā medicīna, cilmes šūnu pētījumi un apziņas virtualizācija.

Viedoklis, kuru dzirdēju no viņa, bija diezgan neordinārs, kaut arī zināmā mērā saistīts ar Bila Džoja (Bill Joy) un Mārtina Rīza (Martin Rees) argumentiem, proti, viņš saskata tehnoloģiskajā progresā nopietnus draudus, taču, viņaprāt, galvenais šo draudu pašreizējai cilvēcei aspekts slēpjas nevis tehnoloģijā, kuru tā varētu radīt/radīs, bet gan pašos cilvēkos vai, drīzāk, posthumānistiskajā cilvēces daļā.

Viņaprāt, pats stiprā tipa mākslīgais intelekts un tā tehnoloģiskie iemiesojumi apdraud cilvēka kā sugas pastāvēšanu daudz mazākā mērā, nekā tas ir ar tiem indivīdiem, kuru mentālās un bioloģiskās īpašības būs tiktāl uzlabotas, pārveidotas un papildinātas ar bio- un cybertech, ka uz tiem jau varēs attiecināt "cilvēka v2.0" statusu, taču kuri virtualizācijas vietā būs izvēlējušies fizisku eksistenci. Viņaprāt, tieši šie indivīdi varētu sākt aplūkot "parasto" cilvēces daļu kā tādā vai citādā mērā traucējošu vai neērtu, kas, savukārt, varētu novest pie katastrofālām sekām gadījumā, ja šāds saspīlējums pāraugtu savdabīgā genocīdā (un, kā uzskata mans sarunu biedrs, tieši šī iespējamība ir diezgan reāla).

Manuprāt, šī iespējamība pastāv, taču ir diezgan niecīga; daudz ticamāki šķiet divi citi scenāriji: proti, vai nu postcilvēkiem tik un tā "nekas cilvēcisks nebūs svešs" un sabiedrībā varēs novērot vairāk vai mazāk mierīgu abu cilvēces stadiju līdzāspastāvēšanu mainīgās proporcijās, vai arī viņu mindset pakāpeniski attīstīsies līdz tik vērā ņemamām atšķirībām, ka notiks cilvēces un postcilvēces atdalīšanās jau tīri kultūras plānā un "vecie" cilvēki "jaunajiem" būs tikpat paralēli, cik mums ir, sacīsim, Āfrikas vai Dienvidamerikas mūžamežu ciltis - mēs zinām par to eksistenci, taču mums nav nekāda iemesla vai motivācijas interferencei ar tām.

Nozīmīgs šķērslis dažāda līmeņa panākumiem gan neiroloģijā un neiropatoloģijā, gan transhumānisma un ekstropisma centienos ir nespēja precīzi orientēties smadzeņu šķietami bezgalīgi sarežģītajā (smadzeņu sastāvā ietilpst aptuveni 10¹¹ neironu, kurus savā starpā saista aptuveni 10¹⁴ aksonu un sinapšu) labirintā, kurā datu plūsmas paralēlisma un sarežģītības līmenis ir tik augsts, ka daudzas no "domāšanas mehānisma" interpretācijām atsakās turpināt analītisku skatījumu un pievēršas dažāda veida "paranormālajiem" modeļiem, kuri smadzeņu bioķīmisko, elektromagnētisko un, iespējams, kvantu procesu vietā nostāda tādas nepārbaudītas un nepārbaudāmas struktūras, kā "energoinformatīvo lauku", "dvēseli" utt. Pretlīdzeklis šiem ideoloģiskajiem un tehnoloģiskajiem traucēkļiem ir dažādās smadzeņu kartēšanas metodes, kuru uzdevums ir izveidot pēc iespējas precīzāku sinaptiskās telpas plānu, ļaujot pētīt smadzeņu "drukātajā platē" notiekošos procesus in vitro, atdalot pašus pētījumus no ķirurga naža.

Vienas no līdz šim precīzākajām metodēm kartēšanas (brain mapping) jomā līdz šim ir bijušas neinvazīvas, kā tas ir fMRI (functional magnetic-resonance imaging, funkcionālā magnētrezonanses izmeklēšana), pozitronu emisijas tomogrāfijas utt. gadījumā. Šādu metožu šķietamā priekšrocība ir spēja veikt attēla veidošanu, nebojājot pētāmo paraugu, taču daudz būtiskāki ir to trūkumi, proti, attēla asuma zudumi, starojuma kūli raidot caur galvaskausa virsmu, kā arī izšķirtspējas ierobežojumi, kuru kārta šobrīd ir aptuveni 0.1 cm - daudz par maz mēģinājumiem izveidot pilnu neironu izvietojuma un savienojumu karti.

Radikāli jaunu gaismu šajos pētījumos vieš Harvardas zinātnieki ar mēģinājumiem izveidot galēji detalizētu smadzeņu karti, kurā tiktu atspoguļota katra atsevišķā neirona sinaptiskās saites un to savstarpējais izvietojums, tādējādi aizsākot jaunu bioloģijas un medicīnas "krustojumu" - konektomiku, kuras uzdevums ir smadzeņu fiziskās struktūras datu iegūšana un interpretācija.

Jaunās pētījumu tehnoloģijas pamatā ir t.s. ATLUM (automatic tape-collecting lathe ultramicrotome, automātiskais nepārtrauktas darbības slāņu apkopošanas ultramikrotomijas instruments), ar kura palīdzību paraugsmadzenes tiek sadalītas aptuveni 1 µm plānās "šķēlītēs", kuras tiek fotografētas ar skenējošā elektronu mikroskopa palīdzību. No iegūtajiem datiem (pašreizējais standarts paredz 5000 × 4000 pikseļu izšķirtspējas attēlu sēriju; kopējais datu apjoms peles smadzeņu pilnai konektogrammai varētu sasniegt vairākus simtus petabaitu) tiks izveidota augstas izšķirtspējas (ar kārtu aptuveni 50 nm) smadzeņu trīsdimensiju karte - topošo pētījumu pamatmateriāls.

Smadzeņu darbības vispārējais elektroķīmisms šobrīd ir izpētīts pietiekami labi, un to "elektriskās shēmas" iegūšana varētu izrādīties ārkārtīgi nozīmīgs solis smadzeņu darbības izpratnes ainas veidošanā, īpaši tādu procesu izpratnē, kā neironu datu izvades skaitliskā korekcija (ja neirona ķermenim ir aptuveni 50 aksonu, taču vienā laika vienībā signāls tiek nodots tikai piecās vai sešās sinapsēs, rodas jautājums - kā tiek noteikts tas, tieši kuras piecas no tām piedalīsies šajā datu nodošanas aktā), instinkta strukturālā "uzglabāšana" (ļoti iespējams, ka instinkti smadzenēs glabājas savdabīgas read-only memory veidolā, kuru definē noteiktu smadzeņu apgabalu pastāvīgi konfigurēta starpneironu struktūra) utt.

P.S. Šis raksts attiecas uz aptuveni piecus mēnešus senu pagātni. Šobrīd atbilde uz jautājumu par skaitlisko korekciju ir jau zināma - sk. iepriekšējo rakstu.

Pirms dažām dienām, 2008. gada 27. oktobrī, grupai zinātnieku no Djūka universitātes medicīnas institūta izdevies veikt atklājumu, kas var tikt novērtēts kā smadzeņu atmiņas pamatfunkciju darbības skaidrojums. Līdz šim lielākā no mīklām neironu darbībā bija tā dēvētais ārējais plastiskais selektīvisms, kas izpaužas kā neirona spēja koordinēt izvadsignālu uz noteiktām tā sinapsēm, tajā pašā laikā atstājot atlikušās sinapses neierosinātā stāvoklī.

Kā izrādās, šī koordinācija tiek īstenota kā miozīna 5b molekulu reaģētspēja uz kalcija jonu plūsmu smadzeņu hipokampiskajos kodolos. Šī proteīna molekulas ar vienu galu ir dinamiski piestiprinātas pie aktīna mikrošķiedru tīkla, līdz ar to tās var pārvietoties no viena sinaptiskā kanāla uz citu, savukārt otrā to galā atrodas noteikti enzīmi, kas saista neirotransmiteru molekulu paketes (endosomas) un gluži burtiski "ievieto" tās attiecīgajā kanālā. "Šīs endosomas var tikt uzskatītas par mūsu atmiņu dinamisko pamatvienību," apgalvo M. Ēlers, izpētes grupas vadītājs.

Miozīns 5b zinātniekiem ir pazīstams jau sen, un tas veic ķīmisko vielu mikrotransporta funkcijas arī citās ķermeņa šūnās (pārveidota augstāk aplūkotā shēma ir, piemēram, muskuļu darbības pamatā), taču būtisks jaunatklājums ir tā fundamentālā nozīme smadzeņu darbībā.

---

¹ Par cilvēka atmiņas darbībām (lat.)

"Tieši tāpat, kā humānisms atbrīvo no māņticības pinekļiem, transhumānisms atbrīvo no pašas dabas uzliktajām važām [..] cilvēks nav dzimis brīvs, tas viscaur ir dabas sasaistīts."
Simon Young, Designer Evolution: A Transhumanist Manifesto, p32