Eloi revisited
Pirms neilga laika šī raksta autoram (id est, man) radās situācija sarunā ar kādu daļēji pazīstamu īpatni - zinātniskās fantastikas cienītāju, kurā tika virspusēji pieminētas arī transhumānismam tuvas tēmas, kā ģenētiskā medicīna, cilmes šūnu pētījumi un apziņas virtualizācija.
Viedoklis, kuru dzirdēju no viņa, bija diezgan neordinārs, kaut arī zināmā mērā saistīts ar Bila Džoja (Bill Joy) un Mārtina Rīza (Martin Rees) argumentiem, proti, viņš saskata tehnoloģiskajā progresā nopietnus draudus, taču, viņaprāt, galvenais šo draudu pašreizējai cilvēcei aspekts slēpjas nevis tehnoloģijā, kuru tā varētu radīt/radīs, bet gan pašos cilvēkos vai, drīzāk, posthumānistiskajā cilvēces daļā.
Viņaprāt, pats stiprā tipa mākslīgais intelekts un tā tehnoloģiskie iemiesojumi apdraud cilvēka kā sugas pastāvēšanu daudz mazākā mērā, nekā tas ir ar tiem indivīdiem, kuru mentālās un bioloģiskās īpašības būs tiktāl uzlabotas, pārveidotas un papildinātas ar bio- un cybertech, ka uz tiem jau varēs attiecināt "cilvēka v2.0" statusu, taču kuri virtualizācijas vietā būs izvēlējušies fizisku eksistenci. Viņaprāt, tieši šie indivīdi varētu sākt aplūkot "parasto" cilvēces daļu kā tādā vai citādā mērā traucējošu vai neērtu, kas, savukārt, varētu novest pie katastrofālām sekām gadījumā, ja šāds saspīlējums pāraugtu savdabīgā genocīdā (un, kā uzskata mans sarunu biedrs, tieši šī iespējamība ir diezgan reāla).
Manuprāt, šī iespējamība pastāv, taču ir diezgan niecīga; daudz ticamāki šķiet divi citi scenāriji: proti, vai nu postcilvēkiem tik un tā "nekas cilvēcisks nebūs svešs" un sabiedrībā varēs novērot vairāk vai mazāk mierīgu abu cilvēces stadiju līdzāspastāvēšanu mainīgās proporcijās, vai arī viņu mindset pakāpeniski attīstīsies līdz tik vērā ņemamām atšķirībām, ka notiks cilvēces un postcilvēces atdalīšanās jau tīri kultūras plānā un "vecie" cilvēki "jaunajiem" būs tikpat paralēli, cik mums ir, sacīsim, Āfrikas vai Dienvidamerikas mūžamežu ciltis - mēs zinām par to eksistenci, taču mums nav nekāda iemesla vai motivācijas interferencei ar tām.
Posted by ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
mindbound in ![[info]](http://klab.lv/img/community.gif){kind=small}
humanityplus on Nov. 5th, 2008 at 09:31 am
Link | Previous Entry | Add to Memories | Tell A Friend | Next Entry | Leave a comment
Un tad būtu jautājums, kā viņš sevi pozicionētu - politiski (sabiedriskā darbībā) pasīvi vai aktīvi. Protams, ignorējot apkārt notiekošo, v2.0 varētu mierīgi pievērsties zinātnei, mākslai un citiem paša vaļaspriekiem... tas gan nozīmētu, ka v2.0 maz interesē sociālā pasaule, empātijas līmenis zems, rīcības nervs vairākos virzienos atrofēts, utt. No otras puses, ja v2.0 būtu aktīvs, tad viņam neizbēgami nāktos būtiski konfrontēties ar sistēmu, kuru izprotot labāk un nepieņemot idejiski un praktiski, v2.0 domas par kompromisu būtu labi, ja pragmatiskā līmenī (nedabūt ar steku pa galvu, piemēram).
Problēma tāda, ka grūti iedomāties pastāvošo institūciju evolūciju iekš tādām, kas pašas atsakās no sava raison d'etre. Un tad v2.0 ir vai nu jāgaida, kamēr saprāts nāks pie mazajiem v1.0 brāļiem (vai to v2.0 ļaunprātīgajiem ganiem) pēc pūces astes ziedēšanas modeļa, vai arī... Tiktāl par traucēšanu un iespējamo konfliktu.
Man šķiet, ka lielas problēmas v1.0 -> v2.0 upgreidam slēpjas dažos būtiskos apsvērumos:
1) Pastāvošās institūcijas. Līdzīgi kā baznīca savulaik veica radikālus slepkavošanas pasākumus, jūtot ticības grūšanu, tāpat arī politiķi, baņķieri, korporācijas, militāristi un daudzi citi, domājams, neatdos varu tāpat vien.
2) Zem v1.0->v2.0 maskēts downgreids v1.0->v0.5 - tā vietā, lai paplašinātu cilvēka spējas un potenciālu, kaut kādi politekonomiski grupējumi varētu savu apsvērumu vadīti mēģināt iesmērēt drīzāk tādu smadzeņu attīstības modeli, kad cilvēks ir mierā ar to, kas viņam ir. T.i., nevis vairojot potenciālu, bet mazinot ekspektācijas. Nav tālu jāmeklē - populārā kultūrā šis modelis jau sen pilnā izvērsumā (uz patērniecības bāzes, saprotams).
3) Kā 2. apakšvariants - sazvērnieku grupas veikts "upgreids" ar skaistām reklāmas akcijām un maldīgiem solījumiem, kas izplānots tieši tā, lai viss būtu +/- pa vecam. Apvienojumā ar tehnoloģiju monopolu, kontroles pieaugumu, totalitārisma garu utt. Citiem vārdiem, tu vari būt v2.0, bet kas ir "v2.0"(r)(tm)(c) nosakām mēs.
Link | Thread | Reply
Link | Parent | Thread | Reply
Lai nu kā, bet jautājumu par politisku iesaistītību tas neatrisina. Pēc tautā pazīstama "Ja vēlēšanas ko varētu mainīt, tās aizliegtu". Ja kāds kaut ko varētu/gribētu mainīt, tad pret būtu tie, kuriem negribētos šīs izmaiņas. Normālos apstākļos - dažnedažādas lielkorporācijas un banķieru klani.
v2.0 uzrašanās, domāju, uzsistu asini daudz plašākai publikai; kāda telpa metaforām, naida kurināšanai, masu kūdīšanai, naidnieka atrašanai... varētu mierīgi rīkot inkvizīcijas darbus pilnā apmērā, noslēpjot sistēmas saimnieku savtīgās intereses zem jaunradītās patiesības par kroplajiem v2.0. Tas vēl gadījumā, ja viņus visus neiznīcina/nesasēdina un neaizliedz turpmāk jebko tamlīdzīgu.
Runa ir par situāciju, kur v2.0 ir vienoti savā starpā, kā arī draudzīgi, ētiski un stipri pārliecībā par labāku pasauli. Var jau mēģināt padomāt arī par v2.0 "ļaundariem", kas boostojuši savu intelektu, lai varētu turpināt spēlēt civilizāciju.
Man šķiet, ka identificējama distancēšanās no esošajām politiski sociālajām vienībām nebūtu vēlama. Drīzāk pilna integrācija un revolūcija no sistēmas iekšpuses. Ja iespējams, tad izmantojot v1.0 cilvēkresursu; pārņemot kontroli pār informācijas infrastruktūru; galu galā vienkārši atņemot sistēmas vadību v1.0 elitei.
Bet tā tāda gaiša pasaciņa par v2.0. Ir ļoti daudzi nezināmi faktori visā šai stāstā. Vai būs iespējama vienota v2.0 grupa; vai intuīcijas un motivācijas visiem sakritīs lielās līnijās; vai v2.0 vienkārši nepapildinās esošo haosu ar savu izkaisītu dalību starp v1.0 dažādiem nosacītajiem grupējumiem, nespējot īsti vienoties arī savā starpā; utt.
Kā jau minēju, kritisks ir pārejas posms. Tas var notikt nesāpīgi (kā, piemēram, Roger Williams darbā The Metamorphosis of Prime Intellect - AI monarhs), bet visdrīzāk tomēr būs asiņu pilns.
Apturēt procesu diez vai ir iespējams, taču iznākumi var būt visdažādākie, ieskaitot "konspiratora" Alex Jones filmā Endgame: Blueprint for Global Enslavement izklāstīto variantu, kur tehnoloģiski advancēta elite bauda visus dzīves labumus, kamēr cilvēks parastais savā masā tiek izolēts no tā visa.
Katrā gadījumā, šo filmu iesaku. Ne kā patiesības avotu, bet kā iespēju distancēties no aplūkojamās tēmas tiktāl, lai varētu re-prime intuīcijas (un, iespējams, aizdomāties par optimisma cenu un pamatotību).
Link | Parent | Thread | Reply
Lēna un pakāpeniska revolūcija (ne tikai tehnoloģiskajā, bet arī, un galvenokārt, kultūras plānā) no iekšienes - jā, tas šķiet teju visdzīvotspējīgākā no iespējamībām, kā būt un neiznīkt trans/postcilvēkam vēl cilvēku dominantā sabiedrībā.
Pamatotības globālam, saulainam optimismam nav sevišķi daudz - nekas šajos procesos neatnesīs utopiju, tās vietā gan šķelšanos, haosu, visa veida jukas un, visbeidzot, pastāvošās pasaules galu. Svarīgākais no jautājumiem ir, nevis kā izvairīties no šīs apokalipses ("for this is the time of Jericho, and the walls are already caving in"), bet gan kā pārdzīvot to, un kā būt pasaulē, kas radīsies tās laikā. Tieši tā - pārejas posms ir/būs kritisks, un arī es šaubos, vai tas noritēs gluži bez savas nemiera un posta daļas.
Tieši tādēļ būtu vitāli nepieciešams radīt augsni jaunās pasaules atnākšanai, lai sākotnēji vēl ļoti trauslajiem un mazskaitlīgajiem aizsākšanās vektoriem nebūtu jāsaskaras ar pašreizējo sabiedrisko status quo, kurā trulums, šovinisms, bezdomāšanas kults un tribālisms joprojām spēlē pirmās vijoles. Ir vajadzīga tieši tā kultūras sintēze un vērtību pārvērtēšana, par kuru tik ļoti nobažījušies ir konservatīvi noskaņotie funkcionāri, un tieši šeit individuālajai iniciatīvai un informācijas difundēšanai "Homo vulgaris" vidū ir ne vien kritiska, bet arīdzan fundamentāla loma.
Link | Parent | Reply