Latvijas Transhumānistu asociācija

Transhumānistus un zinātniekus vispār, manuprāt, piemeklējusi tā pati kaite, ar kuru nereti sirgst politologi, ekonomisti un citi. Norobežojuši savu sfēru kā savdabīgu smilšu kasti, tie nedz redz, nedz gribēt redzēt aiz tās robežām. Tā piemēram, ekonomists varētu teikt "nevajag nekādu ekonomikas stimulāciju, tā tikai kaitē brīvajam tirgum, vajadzētu drīzāk ļaut uzņēmumiem bankrotēt", bet politologs "nu jā, korupcija valdībā pastāv, vajadzētu politiskos instrumentus parlamenta pārvēlēšanai". Tai pašā laikā, vismaz akadēmiski, bet varbūt arī principiāli, tiktu noklusēts, ka politika ir tikai ekonomikas paplašinājums; ka korupcija politikā ir tas pati uzņēmumu stimulācija ekonomikā. Līdzīgi, piemēram, biologs varētu vaicāt "kāda distopija? es te vienkārši hemoxigenase-2 gēna regularitātes mēru"; vai transhumānists mierīgi varētu sacīt "neko nezinu, man prātā intelektuāls robots; ģenētiska bērnu modifikācija vai cilvēkmašīnas interfeiss".

Taču nav jau tā, ka šīs sfēras - zinātne, politika, ekonomika u.c. - pastāvētu atsevišķi. Jau Frensiss Bēkons skaidri norādīja, ka "Zināšanas ir spēks". Savukārt, Mišels Fuko parādīja, ka teorētiski-abstraktas zināšanas ir drīzāk fikcija vai robežgadījums - pasaulē zināšanas ir iemiesotas praksē un nedalāmi saistītas ar varu. Ja atmetam politikas un ekonomikas utopisko aizbildināšanos, ka šīs jomas ļaujot īstenot sabiedrības regulēšanas vienu vai otru funkciju tīrā veidā, tad kļūst redzams, kā nauda izmanto zinātni, lai panāktu noteiktu politisko situāciju, kas savukārt nes naudu. Pateicoties noteiktam sabiedrības uzbūves modelim, juridiskās prasības var atļauties ignorēt, par ētiskajām (pat - elementāru cilvēcību) nemaz nerunājot.

Zinātnieka izstrādātais neirālais tīkls, kas vada automašīnu vai atļauj identificēt cilvēkus videokameru tīklā; sagādā viņam grantus, apmierina ziņkāri, ļauj darboties pie patiesi interesantiem jautājumiem; utt. Bet ārpus šī zinātniskā darba konteksta, kāds tās kameras saliek pilsētā, izveido 24h izsekošanas un novērošanas sistēmu; ievietojot sabiedrību aizvien šaurākos rāmīšos. Nav grūti paskatīties, cik daudz revolucionārus zinātnes projektus finansē, piemēram, DARPA (ASV militāristi); kaut arī varētu likties, ka zinātnes finansēšanu būtu pirmām kārtām jāuzņemas ja ne labklājības ministrijai, tad katrā ziņā ne karus kūdošajiem.

Šī garā un nejēdzīgā ievada morāle ir ļoti vienkārša: Iedziļinoties atsevišķajā, zūd kopskats. Šis kopskats diemžēl ir katra transhumānista atbildību klāstā. Bez tā mēs kļūstam par aitām, kas revolucionāri un vizionāri pašas sevi ved uz kautuvi, būdami sajūsmā par slaktēšanas instrumentu tehnoloģisko izsmalcinātību.

...( ... tālāk ... )

Pirms neilga laika šī raksta autoram (id est, man) radās situācija sarunā ar kādu daļēji pazīstamu īpatni - zinātniskās fantastikas cienītāju, kurā tika virspusēji pieminētas arī transhumānismam tuvas tēmas, kā ģenētiskā medicīna, cilmes šūnu pētījumi un apziņas virtualizācija.

Viedoklis, kuru dzirdēju no viņa, bija diezgan neordinārs, kaut arī zināmā mērā saistīts ar Bila Džoja (Bill Joy) un Mārtina Rīza (Martin Rees) argumentiem, proti, viņš saskata tehnoloģiskajā progresā nopietnus draudus, taču, viņaprāt, galvenais šo draudu pašreizējai cilvēcei aspekts slēpjas nevis tehnoloģijā, kuru tā varētu radīt/radīs, bet gan pašos cilvēkos vai, drīzāk, posthumānistiskajā cilvēces daļā.

Viņaprāt, pats stiprā tipa mākslīgais intelekts un tā tehnoloģiskie iemiesojumi apdraud cilvēka kā sugas pastāvēšanu daudz mazākā mērā, nekā tas ir ar tiem indivīdiem, kuru mentālās un bioloģiskās īpašības būs tiktāl uzlabotas, pārveidotas un papildinātas ar bio- un cybertech, ka uz tiem jau varēs attiecināt "cilvēka v2.0" statusu, taču kuri virtualizācijas vietā būs izvēlējušies fizisku eksistenci. Viņaprāt, tieši šie indivīdi varētu sākt aplūkot "parasto" cilvēces daļu kā tādā vai citādā mērā traucējošu vai neērtu, kas, savukārt, varētu novest pie katastrofālām sekām gadījumā, ja šāds saspīlējums pāraugtu savdabīgā genocīdā (un, kā uzskata mans sarunu biedrs, tieši šī iespējamība ir diezgan reāla).

Manuprāt, šī iespējamība pastāv, taču ir diezgan niecīga; daudz ticamāki šķiet divi citi scenāriji: proti, vai nu postcilvēkiem tik un tā "nekas cilvēcisks nebūs svešs" un sabiedrībā varēs novērot vairāk vai mazāk mierīgu abu cilvēces stadiju līdzāspastāvēšanu mainīgās proporcijās, vai arī viņu mindset pakāpeniski attīstīsies līdz tik vērā ņemamām atšķirībām, ka notiks cilvēces un postcilvēces atdalīšanās jau tīri kultūras plānā un "vecie" cilvēki "jaunajiem" būs tikpat paralēli, cik mums ir, sacīsim, Āfrikas vai Dienvidamerikas mūžamežu ciltis - mēs zinām par to eksistenci, taču mums nav nekāda iemesla vai motivācijas interferencei ar tām.