Latvijas Transhumānistu asociācija

Nepakļautība esošajām instancēm var (vismaz teorētiski) būt iespējama arī tad, ja nenotiek krasa distancēšanās no tām; spilgts piemērs ir jau eksistējošā open source prakse - atvērtā koda risinājumi ne tikai ir dzīvotspējīgi, bet pat sastāda vairāk, nekā vērā ņemamu konkurenci korporatīvajiem variantiem, zināmā mērā atņemot tiem peļņu un klaji demonstrējot to neaizvietojamības fiktīvo iedabu. Tajā pašā laikā, open source "subkultūra" aug un zeļ, un to faktiski nav iespējams ierāmēt.

Lēna un pakāpeniska revolūcija (ne tikai tehnoloģiskajā, bet arī, un galvenokārt, kultūras plānā) no iekšienes - jā, tas šķiet teju visdzīvotspējīgākā no iespējamībām, kā būt un neiznīkt trans/postcilvēkam vēl cilvēku dominantā sabiedrībā.

Pamatotības globālam, saulainam optimismam nav sevišķi daudz - nekas šajos procesos neatnesīs utopiju, tās vietā gan šķelšanos, haosu, visa veida jukas un, visbeidzot, pastāvošās pasaules galu. Svarīgākais no jautājumiem ir, nevis kā izvairīties no šīs apokalipses ("for this is the time of Jericho, and the walls are already caving in"), bet gan kā pārdzīvot to, un kā būt pasaulē, kas radīsies tās laikā. Tieši tā - pārejas posms ir/būs kritisks, un arī es šaubos, vai tas noritēs gluži bez savas nemiera un posta daļas.

Tieši tādēļ būtu vitāli nepieciešams radīt augsni jaunās pasaules atnākšanai, lai sākotnēji vēl ļoti trauslajiem un mazskaitlīgajiem aizsākšanās vektoriem nebūtu jāsaskaras ar pašreizējo sabiedrisko status quo, kurā trulums, šovinisms, bezdomāšanas kults un tribālisms joprojām spēlē pirmās vijoles. Ir vajadzīga tieši tā kultūras sintēze un vērtību pārvērtēšana, par kuru tik ļoti nobažījušies ir konservatīvi noskaņotie funkcionāri, un tieši šeit individuālajai iniciatīvai un informācijas difundēšanai "Homo vulgaris" vidū ir ne vien kritiska, bet arīdzan fundamentāla loma.