Eloi revisited
Pirms neilga laika šī raksta autoram (id est, man) radās situācija sarunā ar kādu daļēji pazīstamu īpatni - zinātniskās fantastikas cienītāju, kurā tika virspusēji pieminētas arī transhumānismam tuvas tēmas, kā ģenētiskā medicīna, cilmes šūnu pētījumi un apziņas virtualizācija.
Viedoklis, kuru dzirdēju no viņa, bija diezgan neordinārs, kaut arī zināmā mērā saistīts ar Bila Džoja (Bill Joy) un Mārtina Rīza (Martin Rees) argumentiem, proti, viņš saskata tehnoloģiskajā progresā nopietnus draudus, taču, viņaprāt, galvenais šo draudu pašreizējai cilvēcei aspekts slēpjas nevis tehnoloģijā, kuru tā varētu radīt/radīs, bet gan pašos cilvēkos vai, drīzāk, posthumānistiskajā cilvēces daļā.
Viņaprāt, pats stiprā tipa mākslīgais intelekts un tā tehnoloģiskie iemiesojumi apdraud cilvēka kā sugas pastāvēšanu daudz mazākā mērā, nekā tas ir ar tiem indivīdiem, kuru mentālās un bioloģiskās īpašības būs tiktāl uzlabotas, pārveidotas un papildinātas ar bio- un cybertech, ka uz tiem jau varēs attiecināt "cilvēka v2.0" statusu, taču kuri virtualizācijas vietā būs izvēlējušies fizisku eksistenci. Viņaprāt, tieši šie indivīdi varētu sākt aplūkot "parasto" cilvēces daļu kā tādā vai citādā mērā traucējošu vai neērtu, kas, savukārt, varētu novest pie katastrofālām sekām gadījumā, ja šāds saspīlējums pāraugtu savdabīgā genocīdā (un, kā uzskata mans sarunu biedrs, tieši šī iespējamība ir diezgan reāla).
Manuprāt, šī iespējamība pastāv, taču ir diezgan niecīga; daudz ticamāki šķiet divi citi scenāriji: proti, vai nu postcilvēkiem tik un tā "nekas cilvēcisks nebūs svešs" un sabiedrībā varēs novērot vairāk vai mazāk mierīgu abu cilvēces stadiju līdzāspastāvēšanu mainīgās proporcijās, vai arī viņu mindset pakāpeniski attīstīsies līdz tik vērā ņemamām atšķirībām, ka notiks cilvēces un postcilvēces atdalīšanās jau tīri kultūras plānā un "vecie" cilvēki "jaunajiem" būs tikpat paralēli, cik mums ir, sacīsim, Āfrikas vai Dienvidamerikas mūžamežu ciltis - mēs zinām par to eksistenci, taču mums nav nekāda iemesla vai motivācijas interferencei ar tām.
Lēna un pakāpeniska revolūcija (ne tikai tehnoloģiskajā, bet arī, un galvenokārt, kultūras plānā) no iekšienes - jā, tas šķiet teju visdzīvotspējīgākā no iespējamībām, kā būt un neiznīkt trans/postcilvēkam vēl cilvēku dominantā sabiedrībā.
Pamatotības globālam, saulainam optimismam nav sevišķi daudz - nekas šajos procesos neatnesīs utopiju, tās vietā gan šķelšanos, haosu, visa veida jukas un, visbeidzot, pastāvošās pasaules galu. Svarīgākais no jautājumiem ir, nevis kā izvairīties no šīs apokalipses ("for this is the time of Jericho, and the walls are already caving in"), bet gan kā pārdzīvot to, un kā būt pasaulē, kas radīsies tās laikā. Tieši tā - pārejas posms ir/būs kritisks, un arī es šaubos, vai tas noritēs gluži bez savas nemiera un posta daļas.
Tieši tādēļ būtu vitāli nepieciešams radīt augsni jaunās pasaules atnākšanai, lai sākotnēji vēl ļoti trauslajiem un mazskaitlīgajiem aizsākšanās vektoriem nebūtu jāsaskaras ar pašreizējo sabiedrisko status quo, kurā trulums, šovinisms, bezdomāšanas kults un tribālisms joprojām spēlē pirmās vijoles. Ir vajadzīga tieši tā kultūras sintēze un vērtību pārvērtēšana, par kuru tik ļoti nobažījušies ir konservatīvi noskaņotie funkcionāri, un tieši šeit individuālajai iniciatīvai un informācijas difundēšanai "Homo vulgaris" vidū ir ne vien kritiska, bet arīdzan fundamentāla loma.
Link | Parent | Reply