Latvijas Transhumānistu asociācija

Šīs rindas sākotnēji tapa kā atbilde jautājumam par to, cik ietilpīga varētu būt cilvēka atmiņa (jautājuma autora sākotnējā dispozīcija bija tendēta uz pieņēmumu, ka atmiņas "tilpums" ir vispāri neierobežots), taču šķiet, ka tās ir iespējams izvērst arī atsevišķas tēzes veidā.

[J]āpiezīmē, ka eksistē vairāki atmiņas veidi, no kuriem ietilpība vārda burtiskā nozīmē kā īpašība ir iespējama tikai ilgtermiņa atmiņai. Bezgalīga šī ietilpība pavisam noteikti nav, taču no datora atmiņas to atšķir galvenokārt viens apstāklis - tas, ka cilvēka atmiņas ietilpība laika gaitā palielinās, smadzenēm piesaistot arvien vairāk resursu jauniegūto datu uzkrāšanai; līdz ar to, cilvēka atmiņas maksimālā ietilpība ir atkarīga arī indivīda vecuma.

Salīdzinot ar datora atmiņu, cilvēka ilgtermiņa atmiņas aptuvens skaitliskais novērtējums standarta datu nesēju ietilpības mērvienībās (tieši cilvēka atmiņas mērījumi pagaidām vēl ir nākotne) dod visai niecīgus rezultātus - pēc Ralfa Merkla (Ralph Merkle) pētījumiem, pieņemot, ka cilvēka vidējais mūžs ir aptuveni septiņdesmit gadu, šajā laikā veselu smadzeņu ilgtermiņa atmiņas apjoms sasniedz dažus simtus megabaitu. Tas, ka mēs, šiem datiem par spīti, tomēr spējam atcerēties pat ļoti daudz, ir saistīts nevis ar atmiņas ietilpību, bet gan (galvenokārt*) ar tās hologrāfisko iedabu - to informāciju, kura attiecīgajā momentā netiek izmantota, atmiņa satur "saspiestā", savdabīga konspekta veidā, un pilna aina tiek rekonstruēta tikai tad, kad rodas pieprasījums pēc šīs informācijas, un tā pastāv tikai tik ilgi, kamēr pastāv šis pieprasījums; pēc tam tā tiek atkal deģenerēta līdz "konspekta" līmenim. Šie "kompresijas/dekompresijas" procesi un to svārstīgā iedaba tad arī ir viens no iemesliem tam, kādēļ atmiņa nereti mēdz "pievilt" tās lietotāju.

Hologrāfiskais princips raksturo arī aizmiršanas procesus - ilgi neizmantota informācija no smadzenēm netiek dzēsta, tā tikai tiek atvirzīta uz arvien dziļākiem atmiņas slāņiem un to reprezentējošais konspekts pakāpeniski kļūst arvien shematiskāks un vispārīgāks, padarot arvien grūtāku oriģinālās informācijas atgūšanu no tā.

---

* Papildus cēlonis atmiņas šķietami visai grandiozajam apjomam ir informācijas procedurāla uzglabāšana (atmiņa darbojas "radoši," t.i., ne tik daudz saglabā konkrētus faktus, cik iemācās tos reproducēt on demand) - tādi dati, kuru pamatā esošo algoritmu smadzenes spēj simulēt, visticamāk, arī "konspekta" fāzē tiek uzglabāti nevis tīrā veidā, bet gan tikai kā attiecīgā algoritma pieraksts, pēc kura šie dati tiek no jauna radīti īslaicīgajā atmiņā ik reizi, kad smadzenēm rodas nepieciešamība pēc tiem, un no tās dzēsti, kad šī nepieciešamība zūd (savdabīgs garbage collection).