Latvijas Transhumānistu asociācija

Neapšaubāmi, terminoloģija, kā "radošums" vai "kompresija" ir savā ziņā tikai semantikas līdzeklis, lai apzīmētu un padarītu valodas līmenī lietojamus tos procesus, kurus aproksimē šie termini. No otras puses, paši šie procesi ir/varētu būt (pagaidām vairāk vai mazāk argumentēta teoretizēšana par smadzeņu augstāko līmeņu darbību ir vienīgais, ko šajā sakarā varam) pilnā mērā faktiski, lai kāda arī būtu to fizikāli ķīmiski bioloģiskā iedaba.

Atskatoties uz uzrakstīto rekolekcijās, šķiet, ka vārdu "radoši" precīzāk aizstāj un tā paredzēto jēgu reprezentē vārds "adaptīvi". Smadzeņu neirofizioloģiskais modelis, cik par to iespējams spriest analītiski, visticamāk, ir veidots nevis kā viens masīvs ANN, bet gan kā asociatīva un kooperējoša ANN kopa, kas pati par sevi arīdzan ir reprezentēta kā ANN, kura atsevišķie mezgli ir šīs kopas elementi; tādējādi katram no šiem elementiem var būt savs svaru komplekts X_n, kura sintezētie rezultāti var tikt korelēti ar pašas kopas svaru komplektu P (man grūti spriest, vai P ir tikai atsevišķo X_n summa, vai arī tas ir tādā vai citādā mērā autonoms).

Subsequently, kaut arī visas smadzeņu darbības pamatelements ir impulsa nodošana no neirona neironam, vairāku līmeņu ANN struktūra ļauj globālā (visu smadzeņu vai to apgabala) mērogā izpausties komplicētiem darbības modeļiem, kas izriet gan no mijiedarbības atsevišķo ANN starpā, gan no datu dinamikas katra atsevišķā ANN ietvaros. Pēc šī scenārija, kompresija būtībā ir svaru komplekta optimizācija ar mērķi glabājamās un/vai apstrādājamās informācijas prezentēšanai izmantot pēc iespējas mazāk resursu, balansējot starp zudumiem efektivitātē un precizitātē. Proceduralitātes pamatā, savukārt, visticamāk ir abstrakcija, kas ir labi pazīstams mehānisms gan neiroloģijas, gan ANN sfērās, un kuras pamatā ir datu pārveidošana vienkāršākos, vispārīgākos to modeļos, saglabājot šī procesa vēsturi, kuru, izstaigājot reversi, ir iespējams atjaunot (vairāk vai mazāk) pilnīgu sākotnējo datu detalizāciju.

Qualia sakarā uzdrošinos izteikt minējumu, ka šis fenomens varētu tieši izrietēt no jau minētās abstrakcijas, t.i., reprezentē fundamentālas kādas entitāšu vai fenomenu grupai kopīgās īpašības (tādas, kā visu sarkano priekšmetu "sarkanums" vai visa veida sāpēm raksturīgais "sāpīgums"). Tā, kā qualia pēc šī scenārija tiek iegūtas, konspektējot un abstrahējot iegūto informāciju, tās neradīs atbilstošo priekšstatu indivīdam, kurš ar tām saskaras nepastarpināti, bez pašas "informācija -> abstrakcija -> quale" virknes (nav iespējams radīt priekšstatu par "sarkanumu" kādam, kurš nav redzējis sarkano krāsu, neatkarīgi no tā, ka ir iespējams sniegt sarkanās krāsas fizikālo aprakstu). Intencionalitāte, savukārt, pēc šī modeļa ir nekas cits, kā attiecīgajā laika posmā ANN vai to kopai padotā mērķa funkcija vai uzdevums, kurš jāreducē līdz mērķa funkcijai. Būtiski ir tas, ka ANN var izmantot ne tikai datu apstrādei, bet arīdzan to glabāšanai, izmantojot long-term prediction ķēdes, līdz ar to atmiņas procesi harmoniski iekļaujas kopējā apziņas ainā, un tos raksturo tikai tiem piemītošais svaru komplekts, nevis kādas būtiskas atšķirības no kopējās smadzeņu darbības.

Lielā mērā visi minētie apziņas augstāko līmeņu procesi izriet galvenokārt no pašas tajos iesaistīto ANN sarežģītības pakāpes un tā (sarežģītības pakāpe) ir pirmās kārtas priekšnosacījums apziņas procesu iespējamībai, līdztekus datu ievades nepārtrauktībai (sensory deprivation ir viens no visefektīvākajiem un tiešākajiem veidiem, kā izraisīt pārejošus apziņas darbības traucējumus, kuri izriet nevis no bioķīmiskā smadzeņu stāvokļa (kā tas ir psihotropo vielu gadījumā), bet gan no apziņas izolācijas).

Konspekta vietā - nav iespējams izskaidrot apziņu kā "neirons-neirons" tipa mijiedarbību, jo šādā mērogā viss, ko mēs redzēsim, būs elektrisko signālu pārvietošanās sinaptiskajā telpā. Augstākā līmeņa apziņas procesi izriet ne tikai no selekcijas sinaptiskajā izvadē un signāla stipruma, bet gan arīdzan no neironu savienojumu konfigurācijas un interconnectivity struktūrām, kuras šie savienojumi veido. Gan res cogitans, gan apziņa per se izriet no šiem neirobioloģiskajiem (iespējams, ka arī no tīri fizikālajiem, taču tas jau pārlieku izslīdētu no šīs sarunas tēmas) procesiem, kuru starpā atmiņa izceļas galvenokārt ar to, ka tās darbībā ir iesaistītas salīdzinoši ilglaicīgas un laika gaitā maz mainīgas saites. No fizioloģijas viedokļa, neapšaubāmi, atmiņa ir lokalizēta galvas smadzenēs, kaut arī šie lokalizācijas centri (ciktāl iespējams spriest no MRI un tamlīdzīgiem datiem) ir vairāki un ar dažādu aktivitāti dažādos situāciju modeļos.

P.S. Ralfs Merkls ir Alcor krionikas centra vadītājs, viens no publiskās atslēgas kriptogrāfijas "tēviem", kā arī aktīvs tādu sfēru pārstāvis, kā nanotehnoloģijas un kognistika.