Latvijas Transhumānistu asociācija

Daži teorētiskie diskursi prasa īpaši uzmanīgu pieeju metaforu lietošanā. Izskatās, ka tavs raksts nav neirofizioloģijas lauciņā, kaut arī nav nesavietojams ar to.

Neilgu brīdi mēģinot padomāt par rakstīto, kļūst skaidrs, ka šajā populārajā skaidrojumā visburtiskākais ir "smadzenēm piesaistot arvien vairāk resursu jauniegūto datu uzkrāšanai". Pati resursu piesaiste gan nav izskaidrota, bet pat nespeciālistam varētu būt skaidrs, ka runa ir par jaunu sinapšu veidošanos un svaru noregulēšanos.

Grūtāk jau ir ar atmiņas konspektveida iedabu; satura izsaukšanu, ar iztēli papildinot iztrūkstošo; dziļākiem atmiņas slāņiem; shematiskumu, utt.

Kā viegli noprast, šāda veida strukturējums piemīt nevis (pašam-sev-identam) neironu tīklam, bet mūsu jēdzieniem, kuros cenšamies tvert... kaut kādus valodiskās/nevalodiskās uzvedības modeļus. Proti, kā fizikāls objekts, mūsu smadzenes (tostarp arī atmiņas apakšsistēma) darbojas pēc fizikas likumiem.* Un šajā apraksta līmenī nepastāv tādas entitātes kā konspekts, radošums, kompresija - neirons šauj, ja viņam ir saistība ar citu šaujošu neironu. Tīkls šauj atbilstoši tā struktūrai.

Tā kā šeit netiek skartas qualia un intencionalitātes problēmas, nevajadzētu būt principiālām grūtībām ar starpteorētisko redukciju. Domājams, ka ne jau res cogitans iejaucas vai apziņa (kā mentāls veidojums) kustina neironus. Kā skaidrot šos augstāka teorētiskā līmeņa jēdzienus? Uz kādiem patterniem atmiņas-kā-neironu darbībā tos attiecināt?


Jā, vēl jautājums - kur īsti, kognitīvo zinātņu plauktu labirintos, ievietojas šis Ralph Merkle? Un kāda būtu šīs atmiņas (tipa?) noteiksme; kas atmiņu atšķir no citiem mentālu operāciju veidiem; un no fizioloģijas viedokļa - vai atmiņas apgabals ir lokalizēts smadzenēs?

___
* Vienkāršības labad varam vienoties par abstrahēšanos no fizikas/ķīmijas detaļām, kur joni neirona iekšpusē rada darbības potenciālu, ziņa par kuru tiek nodota nākamajiem neironiem, utt.